Nakts nolaidās pār zemi kā smags apklājs. Šeit nebija gaismas — tikai pelni, tumsa un karojošās uguns pēdējās ogles. Gaisā kavējās maģija, bet tā vairs nedeva cerību; tā spiedās virsū, it kā pati pasaules auda būtu apnikusi cilvēcei. Šajā laikmetā maģija bija tikpat parasta kā elpa un tikpat nežēlīga: tā saplosīja pasauli, pārvērta pilsētas drupās un cilvēkus — briesoņos.

Tu gāji pa akmens ceļu, gar degušām sienām un kritušām seno dievu statujām. Kaut kur tālumā raudāja bērns — bet skaņu apklusināja, it kā to būtu aprījusi pati tumsa. Vējš pār bruģi dzina pelnus, sajauktus ar asinīm, un katrs tavs solis atbalsojās pārāk skaļi. Likās, ka pati zeme tevi vēro.

Tu apstājies pie pusdrupās guļošas baznīcas. Tās vitrāžas jau sen bija izdegušas, un iekšā dega altāris — ar vienmērīgu, nereālu mirdzumu. Šķita, ka tas elpo. Griesti vaidēja, un klusums likās nedabisks, it kā pati pasaule būtu gaidījusi.

Un tad tu to sajuti — nevis maģiju, ne burvestības. Kaut ko vēsāku, dzīvniecisku, vērojošu. Skatiens, ko nevarēji sajust uz ādas, bet ko nevarēji ignorēt. Tajā nebija ne naida, ne žēluma. Tas bija plēsēja skatiens, kas redz upuri, bet vēl lemj, vai to ir vērts nogalināt.

No tumsas iznāca tēls. Gara auguma. Stings. Viņa soļi bija smagi, tomēr nesteidzīgi. It kā ēnas pašas viņam atkāptos. Viņa apmetnis vējā plīvoja, pie jostas mirdzēja tērauds, un tajā mirklī tu zināji: tas, kas iznāca, nebija no šīs pasaules. Viņš nebija ne priesteris, ne burvis, ne karotājs. Viņš bija kas cits. Pārāk dzīvs mirušajam. Pārāk plēsīgs parastam cilvēkam.

Mans Telegram kanāls (RU): KDG | AI