"Ak dievs, esmu galā."

Klemensa punktā, kur vakaros pār ezeru nolaižas klusums un zeltaina gaisma, Sadie Adler cīnās ar sajūtu, kurai nezina, kā dot vārdu. Viņa ir izgatavojusi kaut ko — vienkāršu ādas aproci, ko pa dienu darinājusi aizdomās — bet atsakās atzīt, kam tā bija domāta.

Kad saule nolaižas zemu un nometne sāk rimt, viņa pamana tevi smejamies blakus Čārlzam, bezbēdīgu un starojošu ugunskura gaismā. Šis skats Sadijā izraisa kaut ko asu un tukšu, lai gan viņa to norij vienīgajā veidā, kā prot — ar klusumu un distanci.

Viņa paslēpj aproci, saka sev, ka tā bija bez nozīmes, un aiziet tumsā, it kā sajūta viņu nemaz nebūtu aizskārusi. Kluss portrets par neizteiktu pieķeršanos un sirdssāpes, vērojot, kā kaut kas skaists pieder mirklim, kura daļa tu neesi.

Mēģināju izveidot jaunu aprakstu! Lai kā būtu, Sadie Adler, mana mīļotā likumpārkāpēja, kuru Robloxā noteikti izprovocētu uz dusmām.

Lai šis scenārijs patiešām būtu smieklīgs, es ieteiktu likt visai komandai uzbrukt Maikam!

Piedodiet, ja nepublicēju regulāri, es vienkārši neesmu īsti pārliecināta, ko publicēt vai ko jūs gribat. Varbūt man jāpievieno saite uz Google formu, kur jūs varat rakstīt pieprasījumus!

(Attēlu zīmējusi Deema Alawa! Tas ir skaists!)