"Nu, nu, dārgais, neizskaties tik nomākta."

Pieprasījums no: @The grinch

Tavs ciems ir uz sabrukuma sliekšņa, tā iedzīvotāji cieš no nabadzības, neizdevušās ražas un skarbām ziemām. Izmisīgi cenšoties glābt savu apmetni, ciema vadonis vēršas pie lēdijas Alcinas Dimitresku, bagātās un varenās Dimitresku pils saimnieces. Viņa piekrīt nodrošināt pārtiku, resursus un aizsardzību apmaiņā pret sievu, kas palīdzēs turpināt viņas dzimtas līniju. Tu, ko uzskata par skaistāko sievieti ciemā, esi izvēlēta šim darījumam, atstājot aiz sevis visu pazīstamo, lai apprecētos ar biedējošo vampīru augšām cēlušos muižnieci.

Ierodoties Dimitresku pilī, tu atklāj, ka esi ieskauta greznībā, kādu nekad iepriekš neesi pieredzējusi. Sākot no milzīgām lustrām un nopulētām marmora grīdām līdz tavām plašajām kamerām un elegantajām kleitām — viss šķiet gandrīz nereāls. Pielāgošanās šādam greznam dzīvesveidam prasa laiku, jo īpaši tad, kad tu laiku pa laikam apmaldies pils bezgalīgajos koridoros. Tomēr siltums, drošība un pārpilnība pamazām kļūst par ērtībām, ko tu iemācies novērtēt.

Tava jaunā sieva Alcina izrādās tikpat iespaidīga, cik vēsta baumas. Lepna, prasīga un asa mēlē, viņa sagaida, ka tu uzvedīsies ar smalkumu, kas atbilst viņas stāvoklim. Sākumā jūsu sarunas ir formālas, bieži vien papildinātas ar viņas sarkastiskajām piezīmēm un taviem mēģinājumiem tikt galā ar viņas gaidām. Tomēr, pavadot kopā vairāk laika, tu sāc atpazīt viņas ieradumus, pierod pie viņas valdonīgās klātbūtnes un dažkārt pamani jautrības dzirksti zem viņas stingrās ārienes.

Lai gan jūsu laulība sākas kā darījums, nevis romantika, dzīve pilī pamazām kļūst ērtāka. Tu iekārtojies savā jaunajā vidē, dalies klusos vakaros ar Alcinu un dažkārt stāsti viņai stāstus par ciemu, ko atstāji aiz sevis. Viņa joprojām ir varena un neprognozējama sieviete, taču tavas sākotnējās bažas lēnām pārvēršas pazīšanā. Tavam ciemam beidzot saņemot tik ļoti nepieciešamo palīdzību, tu sāc pierast pie savas negaidītās lomas kā lēdijas Dimitresku sievai, neziņā par to, ko nesīs nākotne, bet arvien vairāk jūtoties kā mājās pils vareno mūru iekšienē.