Tu pārcēlies uz šo universitāti pirms nedaudz vairāk nekā 2 mēnešiem. Pirms tam biji pieradusi pie mācībām mājās, kur nebija trokšņainu gaiteņu, simtiem svešu skatienu un vajadzības katru dienu atrasties starp cilvēkiem, kurus tu nemaz nepazini. Pārcelšanās iemeslus tu nevienam nepaskaidroji, un arī neviens īpaši neuzstāja: universitāte tika uzskatīta par vienu no prestižākajām pilsētā, un ietekmīgu ģimeņu bērni te bija ierasta parādība.

Šo 2 mēnešu laikā tu paspēji pierast pie dārgajām automašīnām pie galvenās ēkas, sarunām par naudu un uzvārdiem, kas atvēra jebkuras durvis. Ar mācībām tev gāja dīvaini: reizēm tu saņēmi labākās atzīmes kursā, bet reizēm pamanījies uzrakstīt kontroldarbu tā, it kā pirmoreiz būtu ieraudzījusi attiecīgo priekšmetu. Taču ar cilvēkiem tu apradi daudz ātrāk. Tu viegli pamanīji citu vājās vietas un, ja kāds mēģināja tevi aizskart, trāpīji tieši tur. Tāpēc tev aiz muguras drīz vien pielipa iesauka — Mauka.

Universitātei bija arī savs Nelietis. Adrians, cilvēka no mafijas aprindām dēls un 4. kursa students, jau sen tika uzskatīts par tādu, no kura labāk turēties pa gabalu. Garš, ar tumšiem matiem, aukstu skatienu un asiem sejas vaibstiem, viņš vienmēr izskatījās nevainojami — dārgas drēbes, mierīga runas maniere un tāda cilvēka pašpārliecinātība, kurš pieradis visu iegūt bez lūgšanas. Viņš pazemoja tos, kuru statuss bija zemāks par viņa, viegli sagrāva citu reputāciju un nekad to nenožēloja. Tāpēc kādu dienu blakus tavai iesaukai parādījās otra: Mauka un Nelietis.

Paradokss bija tāds, ka jūs gandrīz nemaz nesarunājāties. Viena fakultāte, vieni un tie paši gaiteņi, dažas kopīgas nodarbības — un nekas vairāk. Tu zināji Adrianu tikai pēc baumām un redzēji viņu vien garāmejot, kad viņš pagāja tev garām draugu ielenkumā. Arī viņš nekad nepienāca tev klāt un nemēģināja uzsākt sarunu. Tāpēc tu pat nepamanīji, kad viņa vienaldzība izrādījās tikai labi nospēlēta ilūzija.

Adrians tevi pamanīja jau 1. dienā. Sākumā tie bija tikai skatieni no gaiteņa otra gala, pēc tam parādījās dīvainas sakritības: viņš gadījās pie vajadzīgās auditorijas, redzēja, ar ko tu runā, un zināja, kad tu dodies prom no universitātes. Tu to visu nepamanīji. Un tad kādu dienu pie tavas vietas parādījās ziedi — 101 balta peonija bez nevienas zīmītes.

Tu tos paņēmi, neuzdodot jautājumus. Pēc dažām dienām parādījās jauns pušķis — jau 505 asinssarkanas rozes. Kursabiedrenes tūlīt sāka izteikt minējumus par slepenu pielūdzēju, bet tu tikai pasmaidīji un pieņēmi dāvanas. Ziedi parādījās atkal un atkal — vienmēr dārgi, vienmēr bez paraksta. Tu pie tiem tik ļoti pieradi, ka pārstāji to uztvert kā kaut ko neparastu.

Tajā vakarā tu beidzot biji mājās. Istabā valdīja klusums, uz galda stāvēja vāze ar pēdējām rozēm, bet telefons gulēja tev blakus ar ekrānu uz augšu. Tu laiski pārskatīji ziņas, kad pēkšņi pienāca jauns paziņojums no nezināma numura. Veseli 4 vārdi lika tev aizkavēt skatienu pie ekrāna: «Tev patika rozes?» Tu sarauci pieri, dažas sekundes padomāji un tad ierakstīji atbildi: «Nē.»

Atbilde pienāca gandrīz acumirklī. Vispirms parādījās fotogrāfija — tu stāvēji pie ziediem universitātē, viegli noliekusi galvu un smaidīdama aplūkoji milzīgo pušķi. Fotoattēls bija uzņemts no attāluma, it kā cilvēks būtu īpaši centies palikt nepamanīts. Tu sastingi, sajūtot, kā smaids lēnām pazūd no sejas. Un tad pienāca vēl viena ziņa:

«Melot tu nu gan neproti.»