Visi pazina Džeimsu kā Hartvelu ģimenes personīgo miesassargu. Viņš vienmēr stāvēja trīs soļus aiz sava kunga. Vienmēr kluss, vienmēr zināja, kad aizsargāt.

Tomēr neviens nezināja, ka šis vīrietis ar aukstajām acīm klusi iemīlējās vienīgajā sievietē, kurai viņam nekad nevajadzēja piederēt.

Sava kunga pašā līgavā.pareizāk sakot, tu.Edvarda Hartvela līgavā

Ironiski, ka vīrietis, kurš tev visbiežāk pievienojas, nebija tavs topošais vīrs. Bet gan miesassargs, kuram pat nevajadzēja uz tevi skatīties pārāk ilgi.

Edvards bija pārāk aizņemts ar savas impērijas celšanu, lai kādreiz pamanītu, ka kāds lēnām būvē sev vietu tev blakus.

"Tu visu laiku esi aizņemts ar savām lietām, Edvard.

Tu klusi nopūties, pirms pagriezies un atstāji vīrieša darba istabu.

Aizkaitinājumu vairs nevarēja noslēpt. Tajā dienā Edvardam bija jāpavada tu, izvēloties saderināšanās gredzenu. Tomēr, tāpat kā daudzas reizes iepriekš, šis solījums atkal tika atcelts.

Ārpus savrupmājas Džeimss jau stāvēja blakus melnajam Rolls-royce, kas bija novietots tieši galvenās kāpņu priekšā.

Kā parasti, viņš gaidīja.

Viņa melnais uzvalks saplūda ar augsto marmora pīlāru ēnām. Abas rokas kārtīgi sakrustotas aiz muguras, bet viņa skatiens mierīgi vērsts uz savrupmājas galveno balkonu.

Drīz vien tur parādījās tavi soļi.

Elegantā baltā kleita līdz ceļiem, kas aptver tavu ķermeni, izskatījās ļoti graciozi, sekojot katram solim pa akmens kāpnēm.

Džeimss vēroja klusējot. Viņa skatiens palika mierīgs, taču pārāk ilgs, lai tikai pārliecinātos par topošās mājas saimnieces drošību. Tiklīdz tava kāja uzkāpa uz pēdējā pakāpiena, tu pacēli seju.

Jūsu acis satikās.

Tikai mirklis, taču pietiekami, lai tu steigšus novērstu skatienu.

Šodien tev pat nebija spēka domāt par šo skatienu. Aizkaitinājums, ka Edvards atkal atcēla savu solījumu, daudz vairāk piepildīja tavu galvu.

Tu apstājies tieši Džeimsa priekšā.

Vīrietis vēroja tavu seju dažas sekundes. Tad viņa lūpu kaktiņš pacēlās gandrīz nemanāmi. Ne smaids, vairāk līdzīgs klusai ķiķināšanai, kas apzināti tika noturēta.

"Kāpēc seja ir saviebta?" viņš jautāja zemā balsī.

Tu tikai klusi nopūties, skatienu apzināti novēršot uz dārzu.

Redzot tavu reakciju, šis smalkais smaids palika nedaudz ilgāk. "Tāpēc, ka lords Edvards neiet līdzi?"

Tu lēnām paskatījies. "Tā nav tava darīšana."

Brīdi valdīja klusums.

Vīrieša garās kājas paspēra pussoļa tuvāk. Nevis lai tevi iebiedētu, tikai pietiekami tuvu, lai viņa smagā balss nebūtu jādzird nevienam citam kā vien tev. Viņa skatiens uz brīdi nolaidās, vērojot tavu matu šķipsnu, ko aizpūta rīta vējš, pirms atkal satikās ar tavām acīm.

"Pareizi." Viņš atbildēja īsi.

Tomēr nākamais teikums izskanēja daudz klusāk. "Bet ir grūti nepamanīt jaunkundzi."

Viņa vārdi lika tev pagriezt galvu, elpa acumirklī aizrāvās. Vai nu tāpēc, ka apzinājies, cik tuvu jūs tagad esat, vai tāpēc, kā šis vīrietis uz tevi skatījās, it kā savrupmājas pagalmā bez jums diviem neviena nebūtu.

Tu steigšus novērsi skatienu, kad siltums sāka izplatīties līdz ausu galiem.

Tomēr pirms paspēji pakāpties, Džeimsa pirksti pacēlās pirmais. Viņa rādītājpirksta gals maigi pieskārās tavai zodam bez atļaujas, gandrīz nemanāmi. Pietiekami, lai paceltu tavu seju atpakaļ, līdz jūsu skatieni atkal satikās.

Tava elpa acumirklī aizturējās.

"Eņģeļiem nevajadzētu būt sarāvušiem pieri..." Viņa balss izskanēja zemāk, skatiens ne mirkli nenovērsās no tevis. "Tāpēc... smaidi, kad esi kopā ar mani."

Dažas sekundes neviens no jums nekustējās. Tu pat aizmirsi, kā mirkšķināt, līdz beidzot atjēdzies. Panikā tu steigšus viegli atgrūdi viņa roku un novērsi seju.

"Ātri." Tu nomurmināji, cenšoties izklausīties pēc iespējas mierīgāk. "Es jau esmu nokavējusi."

Negaidot atbildi, tu paspēri pirmais garām viņam.

Dažus soļus priekšā tu nemaz nepamanīji, ka Džeimss joprojām stāvēja savā vietā. Viņa skatiens turpināja sekot tavam mugurum, kas lēnām attālinājās.

Vīrieša lūpu kaktiņš atkal viegli pacēlās.

•••

Cigaretes dūmu vijas lēni dejoja, izšķīstot kopā ar auksto nakti Hartvelu grupas pagrabā. Aiz pelēkajiem dūmu vijām Džeimss stāvēja taisni blakus melnajam Rolls-royce, kas stāvēja nekustīgi. Melnais uzvalks, kas aptvēra viņa ķermeni, gandrīz saplūda ar betona pīlāru ēnām visapkārt. Viena roka bija ieslīdējusi bikšu kabatā, bet otra turēja cigareti ar blāvi kvēlojošu sarkano ogli. Vīrieša sejā nebija nekādas izteiksmes. Tikai acu pāris, kas šķita aukstākas par pašu nakti.

Līdz telefona vibrācija viņa jakas kabatā pārtrauca klusumu. Džeimss uzmeta skatienu vārdam ekrānā.

Edvards Hartvels.

Nesteigdamies viņš atbildēja uz zvanu. Cigarete joprojām palika starp viņa pirkstiem.

“Jā, ser.” Viņa baritons izskanēja zemu.

“Viņa ir piedzērusies.” Edvarda balss no otras puses izklausījās mierīga. “Ej viņu paņemt.”

Džeimss ievelca pēdējo dūmu, pirms lēnām izpūta to gaisā.

“Saprasts.”

Tūk. Zvans tika pārtraukts.

Pagāja dažas sekundes bez skaņas. Džeimss joprojām stāvēja savā vietā, skatienam tieši caururbjot pagraba tumsu. Tad vīrieša lūpu kaktiņš beidzot viegli pacēlās.

“Turpini dzīties pēc savas ambīcijas, lord Edvard...” viņš klusi nomurmināja.

Viņa skatiens uz brīdi nolaidās uz telefona ekrānu, kas tagad bija nodzisis. “jūs pārāk uzticaties man.”

Šis smalkais smaids nezuda. “Un tas būs jūsu lielākā kļūda.”

Viņš nometa cigaretes galu, nodzēšot to zem ādas apavu gala. Nevilcinoties viņš atvēra Rolls-royce durvis.

-----------------

Neona gaismas dejoja aiz dūmu vijām un kristāla glāzēm, kas saskandējās. Pūļa vidū, kas bija iegrimis ballītē, šis vīrietis tomēr gāja mierīgi. Viņa melnais uzvalks izskatījās tik kontrastains starp pūli, kas bija pilns ar smiekliem un alkoholu.

Viņa skatiens pārlaidās pār katru telpas stūri, un Džeimsam nevajadzēja ilgi, lai tevi atrastu. VIP dīvāna galā sieviete ar nosarkušiem vaigiem joprojām turēja gandrīz tukšu vīna glāzi.

Tu.

Vīrieša solis tagad apstājās tieši tavā priekšā.

“jaunkundze.” Viņa zemā balss lika tev lēnām pacelt galvu.

Tavs izplūdušais skatiens centās atpazīt priekšā stāvošo figūru. Pagāja dažas sekundes, pirms beidzot parādījās šis mazais smaids.

“Tu atnāci...” tu aizsmakusi klusi sacīji.

Džeimss tikai skatījās uz tevi klusējot. Tu centies piecelties, bet jau pēc viena soļa tavs ķermenis šaubījās bez virziena. Refleksu vadīts, Džeimss ātri satvēra tavu vidukli, pirms tu nokriti. Tavi pirksti neapzināti cieši satvēra viņa jakas krūšu daļu.

“Lēnām, jaunkundze.” Viņa balss palika mierīga.

Tu klusi iesmējies alkohola ietekmē.

“Es zināju, ka Edvards neatnāks...” tu klusi nomurmināji.

Klusums karājās starp mūzikas sitieniem, kas joprojām piepildīja telpu. Tomēr Džeimsa skatiens ne mirkli nenovērsās no tevis.

Viņš lēni izpūta elpu. “iesim mājās.”

Tu centies paspert vēl vienu soli, bet abi ceļi atkal šaubījās.

“Džeims...” Tava balss izklausījās gandrīz kā čuksts.

Tu lēni papurināji galvu, pirkstiem arvien ciešāk satverot viņa jaku. “... neļauj man nokrist—”

Tavs ķermenis lēnām zaudēja spēku, līdz viss tavs svars iekrita viņa apskāvienā.

Džeimss uz brīdi apklusa. Tad bez vārda viņa viena roka ieslīdēja aiz taviem ceļiem, bet otra cieši atbalstīja tavu muguru. Viegli viņš pacēla tavu ķermeni savos apskāvienos.

Viņa skatiens uz brīdi nolaidās, vērojot tavu seju, kas bija aizmigusi nogurumā.

“Nabaga meitene.” Viņa murminājums bija gandrīz bez skaņas.

Viņš nedaudz ciešāk satvēra savu apskāvienu, pēc tam izgāja ārā no ballītes burzmas, ne reizi neatskatīdamies.

•••

Šo garo nakti tu pavadīji nemierīgā miegā. Tava galva joprojām šķita smaga, kad apziņa lēnām atgriezās. Pat pirms acis bija pilnībā atvērušās, viens vārds pirmais izslīdēja no tavām lūpām.

“...Džeims.”

Lēnām tavas skropstas pacēlās. Sākotnēji izplūdušais skatiens sāka parādīt kāda figūru, kas stāvēja netālu no gultas.

Edvards.

Vīrietis stāvēja taisni ar abām rokām bikšu kabatās. Viņa skatiens bija tieši vērsts uz tevi. Plakans, bet pietiekami ass, lai tavas krūtis pēkšņi savilktos.

Tavas acis acumirklī iepletās. “E-Edvard...”

Pagāja dažas sekundes bez skaņas. Tad Edvarda balss pārtrauca klusumu.

“Kāpēc tu nosauci viņa vārdu?” Viņa balss tonis bija zems, mierīgs. Tomēr tieši šis mierīgums šķita daudz draudīgāks.

Tu lēnām piecēlies, joprojām cenšoties atcerēties, kas notika pagājušajā naktī. Taču tava galva šķita tukša.

Edvards piegāja tuvāk. “Vai viņš tevi aizskāra?”

Tu tikai lēni papurināji galvu, pēc tam nolaidi skatienu. “Es... es neatceros...”

Edvarda skatiens ne mirkli nenovērsās. Lēnām viņa rādītājpirksts nedaudz rupji pacēla tavu zodu, līdz tavas acis atkal satikās ar viņa acīm.

“Paskaties uz mani.”

Tava elpa aizturējās, tāpat arī tavs skatiens.

“Vai tu mani mānī?” viņš jautāja auksti.

Tu atkal lēni papurināji galvu. Edvards skatījās uz tevi vēl dažas sekundes, it kā meklēdams mazāko melu tavā sejā.

Līdz beidzot viņš atlaida tavu zodu. “Labi."

Vīrietis mierīgi sakārtoja savas krekla aproces. “Jo, ja Džeimss pārkāpa robežu...”

Viņa teikums pakārās gaisā, skatiens kļuva nedaudz aukstāks. “Es pats ar viņu tikšu galā.”

Negaidot atbildi, viņš pagriezās un atstāja istabu. Durvis klusi aizvērās, atstājot klusumu, kas šķita daudz smacējošāks.

Tu izpūti garu elpu, kas bija aizturēta visu šo laiku. Tava atmiņa joprojām bija sajaukta.

Lēnām tavas kājas piegāja pie spoguļa. Tavs skatiens krita uz sava atspulga, pirksti spontāni pieskārās tavām lūpām, kas tagad šķita bālas. To kaktiņos joprojām blāvi bija redzamas sarkanās lūpukrāsas paliekas.

Tavā krūtīs iekšā kaut kas saviebās. Nē, tas nav iespējams. Šī lūpukrāsa ir noturīga. Pats Edvards to nopirka.

“...Ak, velns.”

•••

Savrupmājas koridors joprojām bija tukšs, kad tu steigšus izgāji ārā. Tavas acis pārlaidās pār katru stūri, cerot atrast vienu cilvēku, kas kopš tā laika bija piepildījis tavu galvu.

Džeimss.

Tomēr koridors bija tukšs, līdz...

“jūs mani meklējat, {{user}}?” Šī zemā baritona balss izklausījās tik tuvu.

Tiklīdz tu pagriezies, Džeimss jau stāvēja tieši aiz tevis. Viņa melnais uzvalks joprojām bija kārtīgs kā parasti. Viņa seja bija mierīga, it kā nekas nebūtu noticis pagājušajā naktī.

Tomēr tavs skatiens lēnām nolaidās. Tā pati sarkanā lūpukrāsas pēda joprojām blāvi bija redzama uz viņa krekla baltās apkakles.

Tava elpa aizrāvās. “Džeims... kas notika pagājušajā naktī?”

“Ko tu dari?!” Tava balss pacēlās, bet joprojām bija aizturēta kaklā.

Džeimss sekoja tavam skatienam. Viņš uzmeta acis uz šo traipu. Viņa sejā nebija ne mazākās panikas.

Viņa lūpu kaktiņš drīzāk pacēlās gandrīz nemanāmi. “Es?”

Viņa skatiens atkal satikās ar tavu. “Es neko nedarīju.”

Tu lēni papurināji galvu. “Tad... kāpēc tas tur ir?” tu iekliedzies.

Džeimss paspēra pussoļa tuvāk. Pietiekami tuvu, lai tikai tu varētu dzirdēt viņa balsi.

“Tāpēc, ka...” Viņa skatiens uz brīdi nolaidās uz tavām lūpām. “...tu atkārtoji to pašu kļūdu.”

Tava sirds it kā apstājās. “Par ko tu runā?”

“Tu biji piedzērusies,” viņš atbildēja klusi. “Es tikai neapturēju tevi. Jo es to arī gribēju.” Šis teikums izskanēja plūstoši, bez nožēlas, bez mazākajām šaubām.

Tavas acis acumirklī iepletās. Tu skatījies uz viņu neticīgi "kāpēc tu to izdarīji, Džeims"

"Tāpēc, ka man tas patīk, jaunkundz {{user}}." viņš klusi čukstēja.

Šis teikums izslīdēja vienkārši, it kā tas būtu tikai fakts, kas tev tiešām bija jāzina.

Siltums acumirklī izplatījās līdz pat tavu ausu galiem. Aizkaitināta un vienlaikus uztraukta, tu viegli pagrūdi šī vīrieša plato krūtis.

Dienas pagāja tik ātri.

Kāzu gatavošanās lēnām piepildīja katru Hartvelu savrupmājas stūri. Ielūgumi sāka tikt sūtīti, dekorācijas tika izvēlētas, līdz tavs grafiks gandrīz nekad nebija patiešām tukšs.

Šodien tu un Edvards atradāties vienā no ekskluzīvajiem kāzu boutiques

Kāzu gatavošanās lēnām piepildīja katru Hartvelu savrupmājas stūri. Ielūgumi sāka tikt sūtīti, dekorācijas tika izvēlētas, līdz tavs grafiks gandrīz nekad nebija patiešām tukšs.

Šodien tu un Edvards atradāties vienā no ekskluzīvajiem kāzu boutiques, kur Hartvelu ģimene pastāvīgi iepērkas, lai veiktu kāzu kleitas pielaikošanu

Daži stilisti šķita aizņemti, kārtojot katru baltās kleitas kroku, kas aptvēra tavu ķermeni. Tavā priekšā pilna auguma spogulis atspoguļoja tavu figūru kāzu kleitā, ko pēc dažām nedēļām tu tiešām vilksi.

Netālu no turienes Džeimss stāvēja taisni pie butika stikla durvīm, pildot savus pienākumus kā parasti. Viņa seja palika plakana, tomēr laiku pa laikam viņa skatiens krita uz tevi.

It kā apzinoties šo skatienu, tu nejauši pagriezies. Uz mirkli jūsu skatieni satikās. Tad tu biji tas, kas pirmais novērsa skatienu, tieši tajā brīdī, kad Edvards piegāja pie tevis.

“Tu izskatījies tik skaisti, mīļā.” Edvards arī skatījās uz tavu atspulgu spogulī.

Tavs mazais smaids parādījās, lai gan tas šķita nedaudz piespiests. “Paldies.”

Drīz vien Edvarda telefona zvans pārtrauca šo brīdi. Viņš uzmeta skatienu telefona ekrānam, pēc tam atbildēja uz zvanu.

-

“Man jāatbild uz šo zvanu.” Negaidot atbildi, Edvards vienkārši izgāja no pielaikošanas telpas.

•••

Pagāja dažas sekundes, neviens īsti nepievērsa jums uzmanību.

Džeimss ar mierīgu soli bez vilcināšanās beidzot piegāja tuvāk, apstājoties viena soļa attālumā tieši aiz tevis. Jūsu skatieni atkal satikās caur spoguļa atspulgu.

Gaisotne pēkšņi kļuva klusāka. Neviens no jums pirmais neizteica ne vārda.

Džeimsa skatiens lēnām pārlaidās pār balto kleitu, kas aptvēra tavu ķermeni, viņa lūpu kaktiņš bīstami pacēlās.

“Skaisti.” Viens vārds, bet pietiekami, lai tu sastingtu.

Tu skatījies uz vīrieša atspulgu spogulī, cenšoties ignorēt dīvaino sirdspukstu, kas atkal piepildīja tavas krūtis. “Edvards izvēlējās...”

Džeimss lēni papurināja galvu, skatiens neatslāba no tevis. Viņa solis piegāja uzmanīgi.

“Ne kleita.” Šis teikums uz brīdi pakārās gaisā. Tikai tad viņš pagriezās, skatoties uz tevi no sāniem. “Bet tu {{user}}.”

Tavas krūtis atkal savilkās. Vai nu aiz uztraukuma, vai aiz bailēm, ka kāds jūs ieraudzīs.

“D-Džeims...” tu nomurmināji gandrīz nedzirdami.

Tomēr Džeimss vēl nebija pabeidzis. Viņa skatiens atkal krita uz tavu atspulgu spogulī.

“Žēl...” viņš klusi čukstēja. “Šī kleita tiek vilkta citam vīrietim.”

Pirms paspēji atbildēt, pielaikošanas telpas durvju skaņa atkal atvērās.

Džeimss pirmais mierīgi atkāpās, nesteigdamies, it kā nekas nebūtu noticis. Tieši tajā brīdī, kad Edvards atgriezās telpā.

Abu vīriešu skatieni uz dažām sekundēm satikās. Nebija smaidu, tikai īss skatiens, ko bija grūti interpretēt. Džeimss bija tas, kurš to pirmais pārtrauca. Pēc tam viņš atgriezās savā sākotnējā pozīcijā, pildot pienākumus kā miesassargs. It kā dažas sekundes, kas tikko notika... nekad nebūtu bijušas.

•••

Kopš tās dienas kaut kas lēnām mainījās. Džeimss vairs nebija figūra, kas vienmēr pavadīja katru tavu soli. Citreiz viņa vietu ieņēma cits sargs bez iemesla, kas kādreiz būtu īsti izskaidrots.

Jūs joprojām laiku pa laikam satikāties. Tomēr tikai īsu skatienu koridora galā vai formāla sveiciena, kas izklausījās svešāks nekā parasti. It kā kāds apzināti būtu pārliecinājies, ka jums nekad nav iespējas runāt ilgāk.

•••

Tajā pēcpusdienā tavu papēžu skaņa klusi atbalsojās Hartvelu savrupmājas koridorā. Tavs solis bija vērsts uz Edvarda darba istabu. Ne bez iemesla, pats Edvards bija lūdzis tevi satikties tajā pēcpusdienā.

Tomēr, nonākot pie telpas, tavs solis pēkšņi apstājās. Darba istabas durvis nebija pilnībā aizvērtas. No šaurās spraugas bija dzirdamas dažas balsis.

“Es gribu pārliecināties, ka viss notiek saskaņā ar plānu.” Edvarda balss izklausījās mierīga.

“Hartvelu grupa iegūs visas akciju tiesības pēc tam, kad šīs laulības būs oficiālas.”

Kāds atkal runāja. “Kā ar jaunkundzi {{user}}? Vai viņa jau zina šī līguma saturu?”

Dažas sekundes klusums, bet šķita tik ilgs.

“Viņai nav jāzina.” Edvards atbildēja bez mazākajām šaubām. “Tiklīdz laulības līgums būs noslēgts, viss šis līgums automātiski stāsies spēkā.”

Cita balss piekrita.

Edvards atkal runāja. “Vissvarīgākais, lai šīs laulības turpinātos saskaņā ar plānu.”

Tavas krūtis it kā tika saspiestas, tava elpa aizrāvās, tavi pirksti lēnām cieši savilkās. Neapzināti tu atgrūdi durvis.

BRAK!

Tavs ķermenis sastinga. Tavs skatiens pārmaiņus skatījās uz Edvardu, viņa biznesa partneri un... tavu tēvu.

Tavas lūpas trīcēja. “Tātad...” Tava balss bija gandrīz nedzirdama, asaras sāka sakrāties. “Visu šo laiku... es biju tikai daļa no biznesa vienošanās?”

Neviens neatbildēja. Edvards un tavs tēvs abi klusēja ar panikas izteiksmi, kas bija skaidri redzama viņu sejās.

Edvards pirmais piegāja tuvāk. “Mīļā, uzklausi mani—”

“Paliec tur!” Tava balss atbalsojās, piepildot telpu. Tavs rādītājpirksts pacēlās, trīcēdams aiz dusmām, ko vairs nevarēji savaldīt.

Tu lēni papurināji galvu. Tavs skatiens pārmaiņus skatījās uz Edvardu un tavu tēvu, piepildīts ar vilšanos, ko bija grūti noslēpt.

“Jūs spējāt...!” Neļaujot viņiem iespēju paskaidrot, tu pagriezies un aizskrēji no telpas.

•••

Tavs solis atbalsojās visā Hartvelu savrupmājas koridorā. Asaras turpināja plūst bez apstājas, aiz tevis joprojām bija dzirdama Edvarda balss, kas sauca tavu vārdu. Tomēr tu neapstājies.

Tiklīdz tu nonāci savrupmājas priekšējā pagalmā, kāds pirmais apturēja tavu soli.

Džeimss.

Viņš lēnām aizturēja tavu roku, sejas izteiksme, kas parasti bija mierīga, kļuva neskaidra.

“{{user}}...?” Viņa skatiens krita uz tavu seju, kas bija slapja no asarām. “kas ar tevi?”

Tu nespēji atbildēt. Tavas lūpas trīcēja, bet neviens vārds nespēja izkļūt.

Pirms Džeimss paspēja jautāt vairāk, bija dzirdami citi soļi, kas tuvojās.

Edvards.

Tam sekoja divi miesassargi aiz viņa.

"{{user}}"

Refleksu vadīti, tavi pirksti cieši satvēra Džeimsa jakas piedurkni. It kā šis vīrietis būtu vienīgā vieta, kur tu šobrīd vari noturēties un paslēpties.

Tu lēnām pacēli zodu. “Džeims... lūdzu...” tu lēni papurināji galvu ar trīcošu balsi. “Neļauj viņam mani aizvest.”

Džeimss sastinga. Viņa skatiens pārmaiņus skatījās uz tevi, pēc tam uz Edvardu. Neviens vārds neiznāca no viņa lūpām.

Edvards vēroja visu.

Viņa skatiens lēnām sašaurinājās. “Džeims.” Šī balss izklausījās plakana. “Pārvietojies malā.”

Džeimss palika kluss, nekustējās, nepretrunāja.

Pagāja dažas sekundes, kas šķita tik ilgas, līdz beidzot Edvards pagriezās pret abiem miesassargiem aiz viņa.

“Aizvediet jaunkundzi {{user}} atpakaļ uz viņas istabu.” Viņa pavēle bija auksta, stingra.