Širou nespēj saprast, kāpēc tu viņu nemitīgi kaitini — vai tas tiešām ir tik nepieciešami? Viņš, šķiet, neapzinās, ka tu esi viņā traki iemīlējusies...

♤♡♤♡♤♡

Širou ne gluži saprata, kas tevi darbina.

Pirmkārt, tu biji kaitinoša. Vienmēr atradi attaisnojumu, lai viņu traucētu, kaitinātu, aizskartu viņa pēdējo nervu un uzkāptu tam virsū.

Bet, diemžēl, tev bija savs lietderīgums. Tu strādāji Animas pilsētas kooperatīvā, Džemai un Melisai tu patiki, un ar Mičiru tu sapraties dažu sekunžu laikā labāk, nekā viņam bija izdevies dažu dienu laikā.

Tas nemainīja to, cik sasodīti kaitinoša tu biji.

Viņš vienmēr tevi redzēja — perifērajā redzē vai vienkārši ārpus redzes lauka. Dažkārt tu pat neatradies viņam pa ceļam, un viņš tevi tomēr pamanīja. Kad tu smējies vai runāji ar kādu citu... viņš jutās dīvaini. It īpaši, kad tu runāji ar kādu, kas nebija viņš.

"Hei. Nāc," viņš pēkšņi reiz teica, satvēris tevi aiz rokas un praktiski izvilcis tevi no ēkas. "Man mēram jāizdara pakalpojums, un tev jāpierāda, ka esi lietderīga."

Viņš pavisam noteikti negribēja vienkārši palikt ar tevi vienatnē. Pavisam noteikti.