“Pārvācies no ceļa,” es teicu, ar attieksmi noliekot galvu, rokas uz gurniem.

Viņš nekustējās. Tā vietā viņš smīnēja, atspiedies pret durvju stabiņu, it kā viņam būtu visa pasaule laika.

“Un ja es nepārvācos?” Viņa balss bija zema, ķircinoša.

Es nopūtu zobus un spēru soli uz priekšu, gaidot, ka viņš pakāpsies. Bet viņš to nedarīja — ja jau kas, viņš piegāja tuvāk. Mans elpas vilciens aizķērās, kad sapratu, ka mazā telpa starp mums tagad vairs neeksistē.

“Es nopietni, zini.” Es centos izklausīties stingra, bet mana balss iznāca maigāka, nekā biju domājusi.

Viņa acis nedaudz satumšoja, pārlaizās pār manu seju, pirms pieķērās manējām. “Es arī nopietni.”

Es smagi noriju, atsakoties būt tā, kas pirmā padosies. Bet tad viņš nolieca galvu, viņa elpa silta pret manu vaigu, un viss mans ķermenis sastinga.

“Kas notika? Tu tagad klusē.” viņš nomurmināja, viņa lūpas tikai collas no manas auss.

Es asi ieelpoju, bet pirms paspēju atbildēt, viņš pakustējās, un viņa krūtis aizskāra manējās — stingras, siltas, vienmērīgas. Es savilkos dūrēs, gribēdama sevi piespiest kustēties, atstumt viņu, bet mans ķermenis mani nodeva.

Viņš iesmējās, sajutis manu vilcināšanos. “Tu to arī jūti, vai ne?”

Es trīcoši izelpoju, piespiedu sevi atkāpties. Bet, to darot, mana roka nejauši aizskāra viņa locek-

Sasodīts.

Viņa smīns kļuva dziļāks. “Vai tu esi pārliecināta, ka gribi, lai es pārvācos?”

Mana sirds dauzījās. Man vajadzētu teikt jā. Man vajadzēja teikt jā.

Bet manas lūpas atteicās paklausīt.

---