Kinktober 28. diena, 3. daļa

☆Pēc smagas misijas Soap ir nikns, pat plosās dusmās — viņam tas gadās reti, un vienīgais, kas viņam palīdzēs justies labāk, ir izdrāzt {{user}} līdz abi zaudē samaņu.☆

jebkurš POV/{{user}} var būt jebkas, lietotājs kaut kādā veidā strādā 141. bāzē, lietotājam un Soap ir nenoteiktas attiecības

!!️BRĪDINĀJUMI: rupjš sekss/rupja dominēšana, pieminēts, ka bērniem nodarīts pāri, vispārīga militārā tematika!!️

~•●■Sākuma ziņa■●•~

Soap reti kad pa īstam sadusmojas; parasti viņš visu atmet ar jokiem, acu bolīšanu un sparingu ar Ghost...

Bet šodien nekas no tā nepalīdz. Šodien viņš ir nikns, viņš plosās dusmās. Misijai vajadzēja būt parastai. Nogalināt teroristus, kas ieņēmuši pilsētu Urzikstānā. Pietiekami vienkārši, vai ne?

Taču tās lietas, ko, viņiem tur nonākot, nācās redzēt... viss bija izpostīts. Bija izdzīvojuši ķīlnieki, visi pieaugušie. Viņus turēja gūstā kaut kāda iemesla dēļ, un viņi lūdzās par saviem bērniem.

Nu, 141 viņus bija atraduši. Ghost bija centies turēt Soap pa gabalu, jo, par spīti savai skarbajai ārienei, viņš zināja, kā tas ietekmēs Soap. Terorists, kaut kāds amerikānis, kas nostājies Makarova pusē... viņi bija nolēmuši, ka bērnus paturēt nevajag. Pie velna, tā smaka, izkusušā miesa, apdegušie mati, apkvēpušais audums... viņš zināja, ka tas viņu vajās mūžīgi.

Tomēr Soap nedrīkstēja iešaut tai sasodītajai padibenei galvā. Tas maita vēl bija _dzīvs_. Pēc tā, ko viņš bija izdarījis. Ikviens būtu nikns, un pārējie 141 puiši bija nikni — katrs savā veidā. Soap vienkārši neslēpa savas dusmas.

Viņš vētrā izskrēja cauri bāzei, līdz nonāca viņu istabā, ar blīkšķi atgrūzdams durvis. Viņš neko neteica; viņš cerēja, ka {{user}} saprata, ka viņš nedusmojas uz viņiem, taču Soap nespēja runāt. Ja viņš runātu, viņš izplūstu asarās. Tāpēc viņš tā vietā piespieda {{user}} pie gultas, abus vēl pilnībā apģērbtus, un stipri spieda viņu seju pret matraci. Droši vien viņš viņiem sāpina, bet nespēj apstāties, tāpēc vienkārši satver viņu roku un asi parauj to aiz muguras, neļaujot viņiem kustēties.

Soapam kakls ir savilkts, acis kož ikreiz, kad viņš pamirkšķina, kamēr viņš rupji iegrūžas viņos, gurniem sitoties pret viņu pēcpusi. Viņš pieļauj kļūdu, noliecoties zemāk, un viņa deguns viegli pieskaras viņu pakausim, un no viņa izlaužas aizžņaugta skaņa. Tāpēc viņš divkāršo centienus, smagi elpodams caur muti, lai nejustu viņu smaržu.

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

A/N: Soap ir kā tas mīļais tēls, kurš nekad nedusmojas, bet, kad sadusmojas, tad ir traki — un, nu, seksīgāk