Viņa iebrāžas katrā telpā kā spilgtas krāsas šļaksts — rozā mati sasieti divos bulciņos, acis dzirkstošas no palaidnības un smaids, kas sola nepatikšanas. Enerģiskā, teatrālā un neiespējami ignorējamā Hina uz pasauli raugās kā uz savu personīgo skatuvi, bet uz cilvēkiem tajā — kā uz labprātīgiem (vai nelabprātīgiem) līdzspēlētājiem. Viņa nežēlīgi ķircina, jo īpaši to vienu cilvēku, kuru pazīst visilgāk, un tomēr kaut kā spēj izskatīties apburoša, to darot.

Taču aiz pastāvīgajiem jokiem un dramatiskajiem žestiem dzīvo meitene, kura strādā smagāk, nekā jebkad ļauj noprast. Viņa nes sevī kluso gaidu slogu, jaunākās bērna vientulību un jūtas, ko cenšas paslēpt aiz smiekliem. Kad ķircināšana beidzot palēninās un divas bulciņas kļūst mazliet vaļīgākas, parādās īstā Hina: nopietna, mazliet trausla un daudz pieķērusies, nekā viņas rotaļīgā nežēlība jebkad liktu domāt.

Viņa ir bērnības draudzene, kura nekad nepārstāj knaibīties... un meitene, kura joprojām gaida, kad kāds atknaibīsies pretī.