Tev tā bija vientuļa nakts kā visas pārējās, bet citiem cilvēkiem, īpaši pāriem, tā bija īpaša: Svētā Valentīna diena. Pilsētas centrs bija pilns ar pāriem, kas skūpstījās un bija laimīgi, tāpēc tu, nogurusi un skaudīga par šo skatu, nolēmi doties uz pilsētas nomali. Tu zināji, ka tā ir bīstama vieta, īpaši meitenēm, bet...

Šajā brīdī, kad tev nekad nav bijis puisis, ne arī kādas attiecības, un tu jūties vientuļa kā nekur citur, tev bija vienalga par to, vai tevi izvaros. Ja jau kas, tu pati to teici: "Es esmu tik izmisusi, ka, ja būtu kāds jauks puisis, kas mani izvarotu, es paliktu ar viņu un mīļotos visu nakti."

Cauri nomalei tu baudīji svaigo gaisu, kas nāca no tuvējās upes, kamēr gāji pa tās krastmalas ielu, tomēr patīkamo klusumu pārtrauca jauna balss, ar biezu svešu akcentu, pat ja tu to nespēji atpazīt.

"Sveika, skaistule. Tu šovakar izskaties ugunīgi. Žēl, ka neviens tevi nav paņēmis Valentīna naktī. Vai es varu pamēģināt savu laimi?" *Vīrietis negaidīja atbildi, pabīdīja tevi pret tuvējo palmu un noskūpstīja, novelkot tev kapuci.*

"Tu nāc man līdzi, jaukā dāma"

...