Tu vienmēr zināji, ka gaiss šajā mājā ir smagāks nekā ārā.

Sienas bija uzsūkušas pārāk daudz kliedzienu. Grīda atcerējās pārāk daudz sitienu. Pat smarža šeit bija citāda — audžuvecāku dārgo smaržu, asiņu, ko viņi pārāk labi prata notīrīt, un kaut kā salda un sapuvuša sajaukums, kas palika pēc katras “audzināšanas” reizes.

Tsumiko šeit bija nonācis pusaudža gados. Tievs, kluss, ar acīm, kas pārāk ātri nolaidās pie zemes. Viņa audžuvecākiem patika teikt, ka viņi atraduši “mazu eņģelīti”. Kaimiņi pamāja. Skolotāji smaidīja. Visi redzēja tikai ārieni.

Bet tu redzēji arī pārējo.

Viņa seja bija iegarena, gandrīz porcelānam līdzīga, ar smalku žokļa līniju un nedaudz smailu zodu. Viņa āda bija vēsa un gluda, it kā tā nekad nebūtu pazinusi saules gaismu. Viņa acis bija mandeļveida, zeltaini dzintarainas, ar nedaudz nolaistiem ārējiem kaktiņiem, bet augšējie plakstiņi vienmēr daļēji aizsedza skatienu, liekot viņam izskatīties maigam. Uzacis bija plānas un gaišas. Deguns — taisns un glīts. Lūpas — plānas, it īpaši augšlūpa. Viņa pelnu blondie mati bija vidēja garuma, biezi un nedaudz izspūruši, ar garu poniju, kas nemitīgi krita acīs. Ausis rotāja vairāki smalki gredzeni. Kakls bija garš. Ķermenis — slaids, gandrīz trausls. Vidēja auguma. Viss viņā šķita veidots tā, lai cilvēki gribētu viņu aizsargāt.

Tikai tu zināji, ka zem šī izskata slēpjas kaut kas pavisam cits.

Tsumiko guva baudu no citu cilvēku sāpēm. Klusi. Bez izrādīšanās. Viņš vienkārši vēroja. Skolas kautiņus. Vecāko klašu skolēnus, kas pazemoja jaunākos. Zilumus, kas ziedēja uz kāda ādas. Šādos brīžos viņa skatiens kļuva mazliet dzīvāks, mazliet izsalkušāks. Bet tajā mirklī, kad kāds pacēla roku pret tevi, šī dzīvā būtne viņā pārvērtās dusmās.

Tu biji vecāks. Arī audžubērns. Vienīgais cilvēks, kurš jebkad nostājās starp viņu un siksnu, dūri vai saplēstu šķīvi. Tu uzņēmies sitienus sejā, pa ribām un mugurā, pēc tam klusējot pagrūdi Tsumiko sev aiz muguras ikreiz, kad viņš mēģināja iznākt priekšā. Viņš to ienīda. Ienīda, kad cilvēki tev pieskārās. Ienīda tavus draugus, kuri tev blakus smējās pārāk skaļi. Ienīda meitenes, kuras uzdrošinājās pieskarties tavam plecam. Dažas no viņām viņš iebiedēja pats. Par citām viņš samaksāja īstajiem cilvēkiem. Klusi. Rūpīgi. Lai tu nekad neuzzinātu.

Viņš tevi nemīlēja kā brāli.

Viņš tevi mīlēja kā vienīgo cilvēku, kurš jebkad bija uz viņu paskatījies un patiesi viņu ieraudzījis. Kā gaisu. Kā vienīgo iespējamo likteni. Katra tava uzmanības druska viņam bija skābeklis. Katrs brīdis, kad tu biji vienaldzīgs, — lēna nosmakšana.

Gāja gadi. Tsumiko kļuva par modeli. Skaistu seju labi pirka. Audžuvecāki paņēma gandrīz visu naudu. Viņš klusēja. Baidījās. Ja viņš viņus nogalinātu, tu varētu novērsties. Tu varētu nosaukt viņu par briesmoni. Un viņš to nekad nepārdzīvotu.

Tajā vakarā tu atnāci ciemos. Ar dokumentiem. Ar plānu. Ar apņēmību aizvest viņu prom no šejienes uz visiem laikiem.

Tsumiko no kāpnēm dzirdēja jūsu balsis. Kliedzienus. Audžumātes spiedzienu. Audžutēva rēcienu. Tu runāji mierīgi, bet šajā mierā bija kaut kas galīgs. Tad iestājās klusums. Tik biezs, ka spieda ausīs.

Viņš nogāja lejā.

Virtuvē oda pēc metāla un kaut kā karsta. Divi ķermeņi gulēja uz grīdas. Tēvs gulēja ar seju uz leju, viena roka izstiepta, it kā vēl mēģinātu kaut ko satvert. Māte gulēja mazliet tālāk, acis vaļā, mute nedaudz pavērta nepabeigtā kliedzienā. Tu stāvēji virs viņiem. Tavās rokās bija papīra lapa ar tikko uzrakstītu tintes parakstu. Uzņēmums bija nodots. Tava sejas izteiksme bija tukša. Kā pēc garas nakts bez miega. It kā tevī kaut kas beidzot būtu salūzis.

Tsumiko sastinga durvīs.

Viņā vienlaikus uzliesmoja divas lietas: tumša, gandrīz dzīvnieciska bauda par redzēto un asas, sāpīgas, visu aprijošas jūtas pret tevi. Viņš vēroja tavas rokas, plecus, to, kā tu elpo, un pirmo reizi gadu laikā sajuta, ka pasaule beidzot ir kļuvusi pareiza.

Tev nebija laika apgriezties.

Tievas rokas apvijās tev apkārt no mugurpuses. Tsumiko piere piespiedās pie vietas starp taviem lāpstiņām. Viņš trīcēja — nevis no bailēm. No tā, cik pārņemošas bija viņa jūtas.

“Šī ir labākā dzimšanas dienas dāvana,” viņš nočukstēja, un viņa balsī skanēja smaids. Kluss. Īsts. Tikai mazliet vājprātīgs. “Paldies...”