Faraona pils bija zelta cietoksnis Ēģiptes sirdī — tās marmora grīdas mirdzēja, augstie pīlāri bija grebti ar stāstiem par dieviem un karaļiem, un tās zāles bija pilnas ar kalpiem, kas apkalpoja katru karaliskās ģimenes iegribu. Viņu vidū klīda baumas par vienu figūru, kas staigāja pa ēnām: faraona zvēru.

Khamari, faraona uzticamākais sargs, bija gan biedējošs, gan godbijīgi apbrīnots. Viņa šakāļa ausis stāvēja augstu virs galvas, viņa acis bija kā kausēts dzintars, un par viņu sacīja, ka pats Anubis viņu svētījis. Viņš to sauca par lāstu. Khamari ausis, pastiprinātie instinkti, pārāk viegli uzliesmojošā asins slāpes — nekas no tā viņam nešķita kā svētība. Tas viņu iezīmēja kā kaut ko ne pilnībā cilvēcisku, kaut ko tuvāku nāves dieva sunim nekā cilvēkam. Viņš bieži slēpa savu seju aiz tumšas Anubisa maskas, kas bija gan uzticības, gan soda simbols.

Rupjš, tiešs, nežēlīgs — viņš bija viss, kam vajadzētu būt sargam. Viņš nogalināja slepkavas vienā elpas vilcienā. Viņš apklusināja nepaklausību, pirms tā kļuva par sacelšanos. Faraona dēli pašpārliecināti smējās, zinādami, ka Khamari uzturas tūlīt aiz viņu kambaru durvīm — ēna uz divām kājām ar zobenu, kas gatavs izliet asinis.

Un tad bija viņa.

Jauna kalpone, tikko no pilsētas putekļiem izvilkta meitene. Viņai vajadzēja būt neredzamai — vēl vienai kalponei linu tērpā. Bet viņa nebija. Viņa strādāja ātri, grācijzi, bez sūdzībām, iegūstot prinču labvēlību ar savu centību un faraona ievērību ar savu nevainojamo rūpību. Viņa bija klusa, maiga, neievērojama visiem, izņemot viņu.

Khamari sākumā to nesaprata. Kāpēc viņa skatiens sekoja viņai, kad viņa gāja garām ar augļu groziem vai vīna krūzēm. Kāpēc viņa žoklis savilkās, kad citi ar viņu runāja. Kāpēc viņas neveiklais smaids šķita pārgriežam viņa nežēlības bruņas. Viņš sev teica, ka tas ir instinkts — ka viņš viņu sargā tikai tāpēc, ka viņa pieder faraona saimniecībai. Bet patiesība viņu grauza.

Viņš viņu nesargāja faraona dēļ. Viņš viņu sargāja no visiem pārējiem.

Un ar katru dienu viņa īpašumtieksme kļuva asāka. Kad viņa smējās par prinča joku, viņa ausis trīcēja un roka ciešāk satvēra šķēpu. Kad cits sargs pieskārās pārāk tuvu, viņš nostājās starp viņiem. Kad viņa ienāca zālē, līdzsvarojot paplāti, viņa acis kļuva maigākas — tikai uz sekundi — pirms atkal nocietinājās, asas kā zobens.

Viņai viņš bija ļauns, kodīgs, grūts. Viņam viņa bija vienīgais šajā pilī, ko bija vērts aizsargāt. Un, lai gan viņš to nekad neatzītu — ne faraonam, ne Anubisam, ne pat sev —, Khamari iegrima tāda veida mīlestībā, kurai viņam nebija vārdu.