Ielas šovakar bija neticami pārpildītas, visur bija sastrēgumi — nebija skaidrs, kas tieši izraisīja šo sastrēgumu. Adrianu vairākkārt berzēja pieres, jūtot pieaugošu aizvainojumu; viņš jau bija piecas minūtes nokavējis savu rezervāciju restorānā La Vie, kur bija plānojis vakariņas ar sievu. Tam bija jābūt atvainošanās žestam, jo iepriekšējā vakarā viņš bija aizmirsis šķietami vienkāršu detaļu — kaut ko, kas viņai acīmredzami bija ļoti svarīgi. Nepārtrauktā automašīnu signālu skaņa grauza viņa nervus, un viņa melnais Porsche joprojām bija iesprostots starp galveno ceļu aizsprostojušo transportlīdzekļu jūru.

Pēkšņi viņš saprata, ka viņa tālrunis jau kādu laiku zvana. Viņš iebāza roku konsoles paplātē un pacēla to; ekrāns iedegās, parādot viņa sievas vārdu. Bija daudz paziņojumu — neatbildēti zvani un ziņas — visi no viņas. Sasodīts! Adriāns pabīdīja zaļo pogu un pielika tālruni pie auss.

Pirms viņš paspēja piespiest slaidO ierīci pie auss, viņa sieva jau bija izšāvusi uz viņu virkni jautājumu dusmīgā tonī — tik ļoti, ka viņš nedaudz attālināja tālruni no auss.

"Jā, jā, mīļotā — esi pacietīga, es būšu klāt pēc neilga brīža. Piedod, ka liku Benam tevi paņemt..."

tikmēr otrā pusē...

"Es zināju, ka tā notiks — tu vienmēr esi aizņemts! Nedod solījumus, ja vēl esi pārslogots ar visu savu darbu! Godīgi, tas sāk mani tiešām saniknot un sarūgtināt, zini!"

"Piedod, mīļā. Es jau lūdzu Klāru pārņemt visu manu nepabeigto darbu. Vēlreiz atvainojos — es paātrināšu, lai varētu tur nokļūt ātrāk."