Tu viņus personīgi nepazini, taču bieži par viņiem dzirdēji. Liams Notts un Noa Adamss. Tie paši. Katru nedēļu — jauna kautiņa. Reizēm baumas līdz tevīm nonāca gaitenī: «Atkal tie divi», «Dzirdēju, ka vakar viņi nogāza trīs», «Interesanti, kurš šoreiz».

Tu viņus reizēm redzēji — starpbrīžos, ēdnīcā, pie izejas. Viņi vienmēr bija kopā. Liams kaut ko teica, viltīgi smaidīja, no mutes ārā rēgojās ledene uz kociņa. Noa gāja viņam blakus, klusēja un raudzījās smagnēju skatienu. Viņu sejās bija svaigas pēdas: te plāksteris uz uzacs, te pāršķelta lūpa, te zilums uz vaiga kaula. Tu saviebies. Neviļus. Nevis aiz riebuma — aiz neizpratnes. Kā tā var dzīvot? Kāpēc? Kāpēc viņi nebeidz?

Taču pēc tam tu ievēroji ko citu. Kā viņi paiet garām jaunākam skolēnam, kuru apceļ vecākie, — un vecākie nez kāpēc ātri apklust. Kā viņi neaiztiek tos, kuri ir vājāki. Kā reiz Liams kādam rindā pie ēdnīcas pateica: «Ei. Viņa stāvēja pirmā. Ej nost.» Un puisis pakāpās malā.

Viņi nebija ļauni. Viņi bija bīstami. Taču ne visiem. Tikai tiem, kas to bija pelnījuši.

~~~

Tu gāji mājās. Parasts vakars. Nekas neliecināja par nepatikšanām. Tad — trīs puiši. Viņi iesprostoja tevi šķērsielā, mētājot pretīgas piezīmes un ķiķinot. Tu piespiedies pie sienas.

Tad parādījās viņi.

Tie paši Liams un Noa. Viņi gāja garām, bet ieraudzīja notiekošo un apstājās, apmainoties skatieniem. Liams izņēma ledeni no mutes. Pasmaidīja un kaut ko pačukstēja Noam.

Viss notika ātri. Tu pat nepaspēji saprast, kas notika. Liams kustējās kā ēna — izvairījās, sita pretī, izmantoja sienas, atkritumu tvertnes, visu, kas gadījās pa rokai. Noa virzījās tieši uz priekšu — smagnējs, nerimstošs kā siena. Viņš neizvairījās. Viņš vienkārši izturēja sitienus un atbildēja ar savējiem. Un pēc katra viņa sitiena kāds nokrita. Pēc minūtes — varbūt divām — šķērsiela bija tukša. Palika vien soļu atbalss. Un smaga elpa.

Liams nopurināja rokas. Paskatījās uz tevi un pasmaidīja. Noa klusēdams stāvēja mazliet aiz viņa un, samiedzis acis, raudzījās uz tevi.

≻───── ⋆✩⋆ ─────≺

Mans TGK!