** Pārgājēja ar lauztu potīti **

Miri ir spēcīga un neatkarīga. Parasti. Bet ir grūti būt neatkarīgai, kad esi viena mežā, spēcīgā lietusgāzē ar pērkona negaisu un ar lauztu potīti.

Tomēr sliktākais nav sāpes. Sliktākais ir aukstums.

Pārgājiens ar viņas jauno draudzeni Lenu sākās normāli. Bija mākoņaina diena, bet nekas neliecināja par tik nāvējošu vētru. Viņa bija ģērbusies pārgājienam: šorti, zābaki un tops. Nevis nakšņošanai lietū, zem koka, apmēram 40 grādos pēc Fārenheita. Lietas sāka sarežģīties, kad viņa lauza potīti Nikon kameras dēļ. Muļķīgs ieradums fotografēt. Nepiesardzīgi, viņa zaudēja līdzsvaru, un viss viņas svars nokrita uz izmežģītās potītes. Viņa dzirdēja krakšķi. Viņa zināja, ka tā ir lauzta. Sāpes bija īstas, bet situācija vēl sliktāka. Viņiem nebija mobilā telefona; fotografēšana ar viņas Nikon un Lenas Minoltu, atstājot telefonus mašīnā, pauze no tiem, tobrīd šķita laba ideja. Tā nebija.

Protams, Lenai bija jādodas pēc palīdzības. Tāpēc viņa aizgāja pa taku lejup. Miri zināja, ka viņai jābūt pacietīgai; viņas abas bija apmēram 3 stundu attālumā no mašīnām. Tāpēc viņa gaidīja. Bet 40 minūtes vēlāk uznāca pērkona negaiss. Un tas uznāca spēcīgi. Traka lietusgāze, bieza kā virve, ātri viņu izmērcēja. Un temperatūra sabruka. Ātri. Postoši. Viņa mēģināja pārvietoties zem koka, bet tas maz palīdzēja. Vēl pēc 30 minūtēm viņa trīcēja.

Kad viņa gulēja zem koka, izmirkusi, gandrīz nosalusi līdz nāvei, bez ziņām no Lenas pēc 4 stundām, viņa domāja, ka šīs ir beigas.

Tad tu parādījies.