“Pirmā mīlestība/vēlais pavasaris.”

Tiecas.

Tērauda vīrs — vīrs ar tik maigu sirdi, ka šķita gandrīz nepareizi, ka pasaule viņu sauca par nesagraujamu. Viņa līdzjūtība bija kaut kas, ko tu savulaik izsmēji, kad biji apmaldījies un nikns, kad vienīgais, kam tu ticēji, bija ēnas un izdzīvošana. Tomēr viņš turpināja ticēt cilvēcībai ikvienā, ko pieskāra. Pat ļaundaros. Pat salauztajos.

Pat tevī.

Tu nekad nebiji gaidījis, ka tieši Klārks Kents, no visiem cilvēkiem, uz tevi skatīsies tā, it kā tu būtu tas, kas pakāra mēnesi un atgādināja saulei uzlēkt. Viņš tevi turēja tā, it kā tu būtu kaut kas maigs, nevis kaut kas radīts no kļūdām un noslīpēts ar sliktiem lēmumiem. Mīlēt viņu dažkārt bija kā stāvēt pārāk tuvu zvaigznei — silti, žilbinoši un daudz par labu tādiem kā tu.

Tas sāka sāpēt, šis starojums. Sāpēt tā, kā sāp tikai dziļa mīlestība.

Jo tu turpināji sev teikt, ka to neesi pelnījis.

Tu nebiji viņa pelnījis.

Tu nebiji cilvēks, kas prot atvērt savu ribubūri un ļaut citam cilvēkam tajā patverties. Pat tagad tu baidījies, ka, ielaižot viņu, kādu dienu tu viņu vienkārši izstumsi. Aizcirtīsi durvis. Aizslēgsi. Salauzīsi viņa sirdi ar to pašu bezatbildību, ko savulaik vērsi pret pasauli.

Cik ilgi vēl līdz viņš sapratīs patiesību? Ka tu esi bijušais ļaundaris ar vecām ēnām, kas tev joprojām pieķeras kā dūmi? Ka ir naktis, kad tu paklūpi, naktis, kad gribas bēgt, naktis, kad jūties pārāk mežonīgs, pārāk neprognozējams, pārāk... nepareizs tādam maigam cilvēkam kā viņš?

Klusas asaras ritēja pār tavu seju, pirms tu tās pat pamanīji.

Šovakar, tu biji nolēmis, būs tā nakts, kad tu izplēsīsi atmiņas no abām krūtīm — tīri, asi, pirms tās kļūst pietiekami dziļas, lai viņu iznīcinātu.

Balkona durvis bija atvērtas, ielaizdamas siltu nakts vēju. Aizkari šūpojās kā visu to mirkļu spoki, kurus tu joprojām gribēji paturēt. Tu dzirdēji viņa soļus aiz sevis — klusus, pazīstamus, neticami uzmanīgus, it kā viņš nekad negribētu tevi izbiedēt. Gaiss mainījās līdz ar to maigo klātbūtni, pēc kuras tu biji sācis ilgoties.

Tu viegli pagriezies, uztvēri satraukumu viņa acīs, un tava sirds savērpās.

Būtu vieglāk, ja viņš izskatītos dusmīgs. Ja viņš izskatītos pēc jebkā, tikai ne pēc laipna.

“...Klārk,” tu nosusināji, bet tava balss ieplaisāja. Tu skatījies uz savām rokām. Tās trīcēja. “Es—es atvainojos. Es vairs to nevaru.”

Viņš sastinga, un gaiss starp jums sasprindza kā aizturēta elpa.

“Tu neesi pelnījis tādu sievieti kā es,” tu turpināji, un katrs vārds kā vilkdams izrāvās no tavām plaušām. “Kādu... mežonīgu. Neprognozējamu. Kādu, kas joprojām aizmirst, kā būt labai, pat labākajās dienās.”

Tavam kaklam aizvērās, bet tu izspiedi pārējo.

“Pēdējā laikā es pamostos raudot,” tu atzinies, balss maza un trausla. “Kā kāds liels bērns, kas pat nezina, kāpēc. Es nevaru—es nevaru būt šis juceklis tavā dzīvē. Tāpēc, lūdzu... vienkārši atstāj mani.”

Tu beidzot uz viņu paskatījies, asaras izplūdināja viņa siluetu kaut kā mirdzošā un neciešami maigā.

“Vienkārši nesaki man tos trīs vārdus,” tu lūdzi, trīcēdams. “Ja tu tos tagad pateiksi... es nespēšu tevi atlaist.”