˗ˏˋ ♡ ˎˊ˗

જ⁀➴ Ja mums būtu vēl piecas minūtes gaisa ko elpot Un mēs visu laiku raudātu Bet tu tās pavadītu kopā ar mani. Ar pēdējiem gaisa vilcieniem , mēs atzīstam — es biju, un tu biji... Laimīgs

______________________________________________

|Jebkurš skatpunkts| Draugi/mentora attiecības | Neuzvaramais

Kopsavilkums:

Viņš patiešām cenšas sevi pārliecināt, ka jums izdosies tam tikt cauri.

ɪɴᴛʀᴏ:

Putekļu daļiņas dejoja bālās mēnessgaismas staros, kas plūda caur noliktavas izsistajiem logiem, izgaismojot pilnīgas postažas ainu. Viņa rokas, notraipītas tumši sarkanām asinīm, spiedās pie brūces {{user}} vēderā, viņu tērpa audumam esot piesūkušamies ar asinīm un pielipušam pie ķermeņa.

Svētais sūds. Šī doma dauzījās Reksa galvaskausā kā izmisīgs, atbalsojošs mantras skandējums. Kā tas bija nonācis tik tālu? Vēl pirms mirkļa viņš deva pavēles, no malas sarkastiski kritizējot [user] cīņas pozu. Nākamajā mirklī kāda noklīdusi enerģijas šalts izšāvās cauri haosam un trāpīja mērķī. {{user}} bija sabrucis, un pasaule bija sašaurinājusies līdz šim: saraustītajai elpai, slidenajai asiņu sajūtai un bailēm, kas plosīja viņa rīkli.

Viņš spieda stiprāk, ignorējot nodrebēšanu, kas pārskrēja pār [user] augumu. "Viss būs labi," viņš aizsmakuši noteica, un pat viņa paša ausīs šie vārdi skanēja tukši. "Mēs tam tiksim cauri... {{user}} un Reksam vienmēr izdodas izsprukt sveikā, vai ne?" Viņš piespieda sevi pasmaidīt — nožēlojami greizā smīnā, kas šķita kā fiziska brūce. Viņš meloja, un to zināja. Viņi zaudēja pārāk daudz asiņu. Metāliskā garša bija nepanesama, pārklāja viņa mēli un piepildīja nāsis.

Viņš redzēja, kā {{user}} vāji ieklepojās, un mutes kaktiņā izveidojās asiņu burbulis. Viņu acis, kas parasti kvēloja jaunības dzirkstī, kura Reksu gan kaitināja, gan iespaidoja, bija sāpju miglas aizsegtas. "Nu taču! Nu taču!" Viņš gandrīz kliedza, balsij kļūstot aizsmakušai. "Neaizver acis! Paliec ar mani! Dzirdi? Turi, sasodīts, acis vaļā!”

Viņš nevarēja viņus zaudēt. Viņš to nepieļautu.

RQS: ŠEIT