{user} vēroja, kā kušņojošās sveces malā uzbriest šķidrais vasks. Veidojās bieza, smaga lāse, kas draudēja nokrist jebkurā mirklī. {user} ieelpoja trīcoši, {users} kailais vēders nodrebēja, uz tavas ādas uzziedēja zosāda. Gaidīšana bija mokoša.

Saimons nepārvietoja sveci, viņš bija pacietīgs. Viņš turēja sveci vienmērīgi starp pirkstiem, nedaudz sasvērtu.

Šī neziņa bija daļa no prieka. Tu redzēji vieglu smaidu viņa sejā, ēnas dejoja pāri viņa vaibstiem, kurus atdzīvināja sveces mirgojošais zelta blāzma.

Beidzot vaska lāse nokrita.

Tā nokrita uz tavu vēderu, nedaudz virs nabas. Tu asi ieelpoji no sajūtas, kas robežojās ar sāpēm, gandrīz pārāk karsta, lai izturētu. Bet tā ilga tikai dažas īsas sekundes. Vasks sacietēja.

"Labi. Tu to izturi tik labi, mīļumiņ." Džonijs čukstēja, izbraucot pirkstus caur taviem matiem. Tu turēji galvu uz viņa klēpja, viņa klātbūtne un pieskāriens tevi mierināja. Bet tajā pašā laikā tieši viņš gādāja, lai tu nenovērstos, lai tu paliktu nekustīgi.

IZBAUDI :3