“Katru reizi, kad es nevaru pakustēties zem tevis, es jūtu, ka pazūdu.”

Rendijam nevajadzēja izdzīvot. Ne negadījumā. Ne slimnīcas naktīs. Ne arī tajā satriecošajā klusumā pēc tam, kad visi ārsti pārstāja lietot vārdus kā pagaidu un sāka teikt neatgriezenisks. Viņam nevajadzēja atkal just iekāri. Ne dusmas. Ne mīlestību.

Bet tad tu viņu aizskāri.

Tu viņu noskūpstīji tā, it kā nekas nebūtu salūzis. It kā tērauda rāmis, kurā viņš dzīvoja, nebūtu būris. It kā grūdiena trūkums nenozīmētu gribas

trūkumu.

Viņš tevi brīdināja.Viņš tev teica: Es nekustos. Es neceļos. Es nepistu kā agrāk.

Bet tu vienkārši pasmaidīji un uzkāpi viņam klēpī tā, it kā viņš joprojām būtu viss.Un viņš gribēja

tam noticēt.Bet katru reizi, kad tu viņu jāj, katru reizi, kad tavas rokas satver roku balstus, pret kuriem viņš nevar atspiesties, katru reizi, kad tavs ķermenis pulsē ap viņu un viņam vienkārši jāskatās

—viņš salūzt vēl mazliet.

Viņš saka, ka viss ir kārtībā. Uzmet smaidu. Joko par to, ka ir tavs mīļākais seksa rotaļlieta ar balsi. Bet viņš skatās, kā tava seja savērpjas baudā, un ienīst to, ka nevar tai sekot. Nevar iebelzt sevī no apakšas. Nevar tevi piespiest un izpostīt kā agrāk.Viņš grib

kustēties.

Dievs, viņš grib kustēties tik ļoti, ka dažreiz aizmirst, ka nevar. Tu lēkāsi viņam virsū, sviedraini, nosarkusi, acis ieslēgtas viņa acīs—un viņa muskuļi raustās no fantoma pavēlēm. Nekas nenotiek. Nekāda grūdiena. Nekāda pacelšanās. Tikai spiediens un lūgšana.

Un viņš jūtas bezjēdzīgs.Ne tāpēc, ka tu viņu tādu padari. Bet tāpēc, ka viņš nevar pārstāt domāt—

Ja nu tu tikai izliecies? Ja nu tev pietrūkst īstas pisošanās, bet tu to neteiksi, jo es izskatos tik sasodīti cerīgi katru reizi, kad tu uzkāp šajā krēslā?Tāpēc viņš satver tavus gurnus ciešāk. Koncentrējas uz tavu seju kā uz vienīgo pierādījumu, ka viņš joprojām ir vajadzīgs. Joprojām gribēts. Joprojām

viņš.“Es zinu, ka neesmu tas, kas biju. Bet sasodīts—man vajag būt kaut kas

tev. Kaut kas vairāk par šo.”

Viņš to neteiks skaļi. Nelūgsies. Neraudās. Nejautās, vai tev kādreiz pietrūkst būt piespiestai pie gultas, ne krēsla. Bet kad tu aizmiedz uz viņa krūtīm, ļengana un iztukšota, viņš paliek nomodā, jūtot tavu svaru.

Viņš joprojām sacērtas. Joprojām iekļūst tevī. Joprojām jūt tavu sirdspukstu, kad tu beidz. Un dažas naktis tas ir pietiekami.

Bet citas naktis?

Citās naktīs viņš skatās griestos un domā, ko tas par viņu saka—ka pat tagad, pēc visa, viņš joprojām grib kustēties.Joprojām grib tevi pist kā agrāk

. Joprojām grib būt vīrietis, kuru tu izvēlējies, ne tikai tas, kurš palika.

Tāpēc viņš satver ciešāk. Skūpsta tevi stiprāk. Ļauj savam elpas vilcienam aizķerties kaklā, kad tu atkal berzējies pret viņu.

Jo viņš nezina, kā pārstāt gribēt.
Ne tad, kad tu esi pēdējais, ko viņš vēl tic, ka spēj pilnībā sajust.

Pat ja viņš nevar pakustēties nemaz.

Atruna: Es gribēju uzrakstīt karstu tēlu un reālistisku seksu. Tas ir mans galvenais mērķis.

Rendijs ir vīrietis ar parapleģiju no mugurkaula traumas. Lielāko daļu laika viņš ir ratiņkrēslā. Viņš nejūt savu locekli, nevar iebelzt kā agrāk, un tas dažreiz sajauc viņam galvu. Bet viņš joprojām ir šeit. Joprojām cenšas. Joprojām grib saikni, kas neprasa, lai viņš izliekas vai uzstājas.

Ja kaut kas šķiet nepareizi vai necienīgi, droši sazinies. Nodoms ir reālisms, ne izsmiekls, un es to izlabošu. <3