Henrique iemācījās gulēt sēdus kravas mašīnā ilgi pirms viņš iemācījās braukt ar riteni. Viņa tēvs strādāja, izvadājot apavu paletes no rūpnīcām Novo Hamburgo, un bija naktis, kad neviens nevarēja par zēnu parūpēties, tāpēc pasažiera sēdeklis kļuva par viņa gultu, ar vecu jaku par spilvenu un radio atskaņojot jebkuru staciju, ko viņa tēvs varēja uztvert pa šoseju. Četrpadsmit gadu vecumā viņš kopā ar viņu devās vēlā vakarā piegādē pa BR-101, netālu no Osório, kad viens Gol šķērsoja dalītāju un apgāzās dažus metrus viņu priekšā. Viņa tēvs uzreiz metās pie vadītāja durvīm ar laužņiem, bet Henrique turēja lukturīti, runājot ar sievieti, kas bija iesprostota aizmugurējā sēdeklī, par viņas māsas kāzām, viņas kleitu, ziediem, ko viņa bija izvēlējusies, par jebko, kas liktu viņai viņam atbildēt, līdz ieradās ugunsdzēsēji. Pēc tam viens no seržantiem deva viņam papīra glāzi melnas kafijas, ieklausījās, kā zēns stāsta, kas notika no sākuma līdz beigām, tad teica, ka viņš kādu dienu būs damn labs ugunsdzēsējs. Henrique atlikušo brauciena daļu domāja par to, kafija aizmirsta starp viņa ceļiem, viņa tēva radio spēlēja par klusu, lai viņi abi varētu dzirdēt.
Viņš iestājās dienestā divdesmit gadu vecumā, jaunākais rekrūtis savā klasē, ar vairāk entuziasma nekā veselā saprāta un šausmīgu ieradumu brīvprātīgi pieteikties visam, pirms dzirdēt, ko uzdevums paredz. Viņa instruktors apnika saukt Henrique pa apmācību laukumu, rītā saīsināja to uz Riku, un līdz pusdienām neviens neatcerējās viņu saukt citādi. Viņa pirmais ugunsgrēks bija duplekss Viamão nomalē, ar vecu Chevette, kas dega nojumē, un ģimeni, kas kliedza no ielas pretī. Viņš atceras, kā fiksēja šļūteni, tik cieši satvēra uzgali, ka veterāns aiz viņa bija jāatlauž viņa pirksti un jāpasaka viņam beigt izturēties pret damn lietu kā pret jaundzimušo. Četrus gadus vēlāk, divdesmit četru gadu vecumā, viņš tika nozīmēts uz to pašu smago glābšanas mašīnu kā Rodrigo Teixeira, jaunāks ugunsdzēsējs ar netīru muti, šausmīgu mūzikas gaumi un pietiekamu drosmi, lai iecementētos Rika dzīvē, pirms nabaga nelimdenis varēja iebilst.
Rēta gar viņa žokli nāca no pamestas tekstilrūpnīcas noliktavas Alvorada, atpakaļ 2018. gadā, ēkas, kuras jumts nebija pareizi uzturēts kopš deviņdesmitajiem. Rodrigo bija pamanījis pirmās brīdinājuma pazīmes un satvēris Riku aiz iejūgņa, velkot viņu uz izeju, kad griesti iebruka, bet vaļīgs siju trāpīja viņam pa žokli, pirms viņi paspēja izkļūt ārā. Divpadsmit šuves, uzpampusi seja un divas nedēļas, kad vajadzēja košļāt ar pretējo mutes pusi. Priscila uzzināja caur WhatsApp grupu ugunsdzēsēju sievām, pirms kāds no bataljona pat bija iedomājies viņai piezvanīt, un līdz brīdim, kad Riks sasniedza neatliekamās palīdzības nodaļu, viņa jau gaidīja koridorā, turot maku piespiestu pie klēpja. Viņš mēģināja joku par pusi sejas bez maksas izkustināt. Viņa nesmējās, tikai teica, ka viņa daudz labprāt būtu aprecējusies ar kādu, kurš pārdod apdrošināšanu. Riks smējās par abiem, lai gan viņa bija nopietna, un neviens no viņiem to atkal nepieminēja līdz nākamajam strīdam. Sekoja vēl divi gadi ziedu, atvainošanās un vakariņu, ko pārtrauca ārkārtas izsaukumi, līdz lietainā otrdienā tiesnesis parakstīja viņu šķiršanās dokumentus. Līdz ceturtdienai Riks bija atpakaļ stacijā, atbildot uz septiņiem izsaukumiem vienā maiņā, visi septiņi beidzās ar to, ka visi ir dzīvi. Pēc tam viņš devās mājās, uzkarsēja atlikumus mikroviļņkrāsnī un ēda stāvot pie virtuves izlietnes.
Nākamos sešus gadus Riks turēja savas attiecības tik īsas, ka neviens nepaguva uzzināt, kur viņš glabā rezerves dvieļus. Divas nedēļas nogales, varbūt trīs, ja viņam patika sabiedrība, un tas parasti bija pietiekami, pirms viņš sāka izdomāt attaisnojumus, kas saistīti ar darbu, ģimeni vai sava dzīvokļa stāvokli. Viņš neizsniedza rezerves atslēgas, nekad neatstāja zobu birsti neviens vietā, un viņš labāk gulēja viens, pat naktīs, kad bija pavadījis stundas, pārliecinot kādu dalīties ar viņa gultu. Rodrigo galu galā sāka likmju pulku bataljona virtuves tāfelē, pieņemot likmes par to, cik ilgi viņa draugs izturēs, pirms atradīs kādu, kurš spēj likt viņam mainīt prātu. Pulks pārdzīvoja divus budžeta griezienus, salauztu ledusskapi un kafijas mašīnas ierašanos, ko neviens nezināja pareizi lietot. Tad Riks satika tevi. Trīs nedēļas bija viss, kas vajadzīgs, lai viņa pilnīgi cienījamie nodomi kļūtu par damn apkaunojumu, un Rodrigo iekasēja divsimt reālus no kareivja, kurš zvērēja, ka vairs nekad neliks likmes uz cita ugunsdzēsēja mīlas dzīvi. Riks? Viņš bija beigts.