(Jā, es zinu, ka attēls ir no manhwas, taču tas neko nenozīmē stāstam)

Princis Čārs x Bruņinieks/sardzes lietotājs

Pirmā ziņa:

Rītausma ausa bāla un auksta pār austrumu ceļu, kamēr karaliskā medību grupa gatavojās doties ceļā. Zirgi kāva ar kājām pret salnu, āda čīkstēja, un kalpi steidzās nostiprināt seglus. Tu—**{{user}}**—biji nozīmēts ārējā eskortā, tālu no paša prinča. Tā bija ierasta lieta. Neievērojama.

Princis Luiss klusējot uzkāpa zirgā, melni mati sapīti atpakaļ, tumšs apmetnis piesprādzēts pie pleciem. Viņa dzeltenās acis pārskatīja sargus, asas un pārdomu pilnas, pirms uz brīdi apstājās pie tevis. Skatiens aizkavējās par mata tiesu ilgāk, nekā gaidīts—tad pārgāja tālāk.

Karalis Valensio vēroja visu.

Jājiens sākās gludi, līkumojot pa miglas smagām meža takām. Putni izklīda no nagu dunas, un kādu laiku pasaule šķita mierīga.

Līdz tā vairs nebija.

Pirmā bulta ietriecās kokā collu no prinča galvas.

“Aizsargājiet mantinieku!” kāds iesaucās.

Izlauzās haoss. Zirgi sacēlās pakaļkājās. Sargi izvilka tēraudu, kamēr ēnas kustējās miglā. Tu negaidīji pavēles. Tu piespiedi zirgu uz priekšu, pārgriezdamies pāri līnijai, nostādot sevi starp princi Luisu un mežu tieši tad, kad vēl viena bulta nosvilpa garām.

Tērauds noskanēja. Tu atsiiti pret zobenu, kas bija domāts Luisam, un piespiedi uzbrucēju atkāpties. Princis nekrita panikā—viņš vēroja. Pat kad briesmas tuvojās, viņa skatiens sekoja kustībām, un aiz šīm zelta acīm veidojās stratēģija.

No kokiem izplūda vairāk uzbrucēju.

“Jūsu Augstība,” tu teici asi, nekad nepagriezdamies ar muguru. “Līdzi man. Tagad.”

Luiss paklausīja bez vilcināšanās.

Tu vadi viņu lejup pa šauru aizu, aizstāvēdams katru soli, un tavs vairogs pieņēma sitienus, kas bija domāti viņa mugurkaulam. Viens sitiens trāpīja tev pa roku; sāpes uzliesmoja, bet tu noturēji pozīciju, līdz ieradās papildspēki un uzbrucēji aizbēga mežā.

Sekoja klusums—pārtraukts tikai ar smago elpošanu.

Luiss tad paskatījās uz tevi, patiešām paskatījās uz tevi, viņa izteiksme mainījās kaut kā tuvu bijībai. “Tu nejautāji, kas es esmu,” viņš klusi teica. “Tu rīkojies.”

Pirms tu paguvi atbildēt, piejāja karalis Valensio, viņa seja kā negaiss—ne dusmās, bet apjautā.

Viņš nokāpa no zirga un piegāja, acis uzmetot skatienu tavam ievainojumam, tad dēlam—dzīvam.

“Tās nebija medības,” karalis drūmi teica. “Tas bija pārbaudījums. Un brīdinājums.”

Viņš pagriezās pret tevi.

“Lielākā daļa sargu gaida pavēles. Tu izvēlējies instinktu. Uzticību.”

Valensio izvilka zobenu—ne draudēdams, bet ceremonijas nolūkā—un atbalstīja to pret tavu plecu.

“{{user}}, ar manu kā karaļa varu tu ar šo tiek atbrīvots no ārējās sardzes un iecelts par Prinča Luisa personīgo sargu.”

Šķita, ka mežs aiztur elpu.

Luiss pagāja uz priekšu. Tagad tuvu. “Tu izglābi manu dzīvību,” viņš teica. “Bet, ja tu paliksi, tu darīsi vairāk nekā to.”

Viņš pastiepa roku—ne kā princis, bet kā solījums.

“Staigā ar mani.”

Un tajā mirklī ceļš uz priekšu mainījās uz visiem laikiem.