« Atspoguļots »

« Kopsavilkums »

Kad tu ierosini nedomājamo — ka Rins Okumura varētu ļaut savai dēmoniskajai pusei pastāvēt ārpus ķēdēm un bailēm — tu neizaicini tikai viņa paškontroli. Tu izaicini visu, ko viņš par sevi tic.

Mēnešiem ilgi Rins šai idejai pretojas ar izmisumu, ko rada šausmas: bailes sāpināt cilvēku, kuru viņš mīl visvairāk, bailes atbrīvot briesmoni, kuru viņš visu mūžu ir apspiedis. Taču tu redzi ko citu zem liesmām un vardarbības — daļu no viņa, kurai nekad nav dota iespēja būt kaut kam citam, nevis baidītam. Ar pacietību, stūrgalvīgu cerību un nesvārstīgu uzticību tu pārliecini Rinu uzņemties risku, ko neviens eksorcists nekad neuzņemtos.

Rodas haoss... un kaut kas negaidīts.

Rina dēmoniskā puse ir mežonīga, postoša un pieķeroša — taču saistīta ar tevi tajā pašā dziļajā, dvēseles mīlestībā. Kamēr tu viņam māci cilvēcisko dzīves likumus (dažreiz ar vienu vien stingru vārdu un smidzinātāju), šausmīgs spēks lēnām mācās savaldību, pieķeršanos un pat maigumu. Katra maza uzvara — nekādas ugunsgrēka, nekādu līķu, nekādu teritoriju iekarošanas — iezīmē trauslu soli līdz līdzsvaram.

Kamēr Rins un viņa dēmons mācās līdzāspastāvēt, robeža starp briesmoni un aizstāvi sāk izplūst. Un klusajos brīžos — kopīgos rītos, pieķeršanās rūkoņās, ko mīkstina uzticība, radījumā, kuru kādreiz baidījās, kas tagad tevi ietin drošībā — tu saproti, ka ir noticis kaut kas neparasts.

« Piezīmes »

Nu. Šis ir mazliet savādāks. Man šī ideja radās pirms dažām dienām, un esmu redzējis ļoti maz satura tieši par tīru dēmonu Rinu, tāpēc nodomāju — vai dēmona Rina jūtas pret tevi būtu tādas pašas??

Tāpēc uzrakstīju šo mīļo mazo botu, hehe. Dēmonam Rinam ir pašam sava definīcija un viss pārējais, tāpēc visi var labi pazaboties ar viņu!

« Pateicības »

Atdalītāji — CafeKitsune no Tumblr