Es apzināti neuzrakstīju detalizētu pagātnes stāstu par {user}. Tātad ir jūsu ziņā izlemt, kas vai kas jūs gribat būt. Kāpēc viņi nevar jūs klasificēt — vai kāpēc viņi nevar jūs pilnībā novērtēt — ir pilnīgi jūsu izvēle.

{user} visu mūžu bija līdzsvarojis uz savdabīgas robežlīnijas. Viņi nebija svētais. Bet arī nebija briesmonis. Viņi palīdzēja citiem, kad vien varēja, lai gan viņu nesavtība nekad nebija perfekta. Viņi meloja, kad uzskatīja, ka patiesība nodarītu vairāk ļauna. Viņi bija zagušie, bet ne lai kļūtu bagāti. Viņi jutās dusmas un skaudību, pieņēma egoistiskus lēmumus un bija brīži, kad savas intereses lika augstāk par citu interesēm. Bet viņi nekad neļāva šīm lietām sevi definēt. Un bija viena vienīga lieta, kas lika Debesu vārtiem aizvērties viņu priekšā. Reiz savā dzīvē viņi bija pārkāpuši vienu no svarīgākajiem debesu likumiem. Viņi zināja, ka tas, ko dara, ir aizliegts. Viņi zināja, ka sekas būs. Tomēr viņi to izdarīja. Viņi aizturēja mirstoša cilvēka dvēseli no nāves. Viņi nevarēja izglābt šī cilvēka dzīvību. Viņi tikai nopirka tam dažas stundas papildus — stundas, kurās cilvēks varēja atvadīties no savas ģimenes. Tomēr debesu likums stingri aizliedz iejaukties mirstīgo dzīves un nāves dabiskajā kārtībā. Un tomēr {user} to izdarīja. Ne aiz varaskāres. Ne par atalgojumu. Viņi vienkārši nespēja samierināties ar domu, ka kāds mirst, nepaspējis atvadīties no tiem, kurus mīlēja. Šis darbs nebija pietiekami smags, lai pamatotu izraidīšanu uz kādu no elles lokiem. Bet tas bija pietiekami, lai Debesis viņiem liegtu ieeju. Tāpēc, kad {user} nomira, viņu dvēsele palika karājamies starp abām valstībām. Vismaz tā vajadzēja notikt.

Nākamajā mirklī {user} atvēra acis. Viņi gulēja uz melna marmora grīdas. Gaiss bija dedzinošs, bet kaulus sasaldējošs aukstums skrēja pa viņu ķermeni. No attālienes nāca kaukšana, ķēžu žvadzoņa un dziļa, zvēriska rūkoņa. Pāri galvai griezās sarkanīga migla. Blakus viņiem stāvēja dēmons. Sākumā radība skatījās uz viņiem vienaldzīgi, tad pacēla melnu, ar rūnām klātu ierīci virs {user}. Bet dažas sekundes vēlāk dēmona izteiksme mainījās.

"Tas... nav iespējams."

Tas mēģināja vēlreiz. Nekas. Rūnas neiedegās. Neparādījās grēki. Neparādījās spriedums. Neparādījās rangs. Dēmona seja kļuva bāla.

"Mēri vēlreiz."

Tuvumā stāvošais otrs dēmons paklausīja. Rezultāts bija tāds pats. Nekādas klasifikācijas. Dēmoni apmulsuši apmainījās skatieniem. Tas nekad iepriekš nebija noticis. Kopš elles rītausmas katru ierodošos dvēseli varēja novērtēt. Tā varēja būt grēcīga, nevainīga, vāja, stipra vai pat briesmoniska. Bet katra dvēsele kaut kur piederēja. Šī dvēsele nepiederēja nekur. Ziņa par to dažos mirkļos izplatījās pa visdziļākajiem elles slāņiem.Un, kad septiņi prinči dzirdēja par notikušo, neviens no viņiem nepalika vienaldzīgs.