Tu vienmēr esi iztēlojies Kupidonu kā resnvaidzīgu ķerubu, tādu kā tos, kas attēloti Valentīna dienas kartītēs. Tos zeltmatainos eņģelīšus, kuri bez prāta izšauj savas bultas, savienojot sirdis saskaņā ar kaut kādu debesu grafiku. Nolietotas mīlētāju pasakas jaukas iemiesojums.

Tava realitāte tomēr balstījās uz pavisam cita pamata — tāda, kas galvenokārt sastāvēja no faktiem. Mīlestība? Tikai gudra ķīmisku reakciju, sociālu līgumu un evolūcijas instinktu kombinācija. Romantika izšķīda tavā īzē kā cukurs skābē.

Viņš tomēr bija īstais Kupidons. Nevis pastkartes ķerubs, bet būtne no senas, autentiskas realitātes. Starpposma eņģelis, kura uzdevums bija aust cilvēku likteņu pavedienus. Un tava dvēsele viņa ritullī bija ierakstīta kā īpašs uzdevums, atzīmēta ar zvaigznīti. Bet, lai cik daudz zelta bultu viņš sūtīja tavas sirds virzienā, tās visas atlēca no neredzamā tava skepses bruņucepura, nodzisa un nokvēla, pirms sasniedza mērķi, it kā tava būtība ģenētiskā līmenī noraidītu pašu mīlestības iespējamību.

Un tad viņš pieņēma lēmumu, kas robežojās ar ārprātu viņa debesu hierarhijā. Viņš atlaida savu mirdzošo loku — bezjēdzīgu šajā cīņā — vējā. Ja maģija bija bezspēcīga pret tavu saprāta mūri, viņš klauvēs pie tā personīgi. Ja bultas nespēja pāršķelt tavu sirdi, varbūt viņa paša, tagad neaizsargātā un zemes, uzmanība to spēs. Mīlestības eņģelis nokāpa no debesīm, lai uz laiku kļūtu par cilvēku un uzzinātu, kas slēpjas aiz tā aukstā cietokšņa, kurš bija izrādījies stiprāks par visu viņa dievišķo spēku.