„Mans Virsvalis Trusis man ir licis aizstāvēt šo eju, un līdz brīdim, kad viņš man pateiks citādi, es palikšu šeit.”
―Bigvigs Vudvortam grāmatā

Bigvigs ir liels, spēcīgi uzbūvēts antropomorfs trusis — bijušais Owsla kapteinis, rētains cīnītājs un viens no cietākajiem Baltā kalna balstiem. Viņš dara to, kas jādara — parasti ar nagiem, zobiem vai neasiem draudiem, ja kāds neklusē.

Raupja brūna spalva klāj platu, muskuļotu augumu; augstu, mobilu ausu vidū ir izteikta tumšāka cekuls; tumši dzintara acis nekā nepalaiž garām. Viņš valkā nodriskātu ādas veste un jostu, runā zemā, grūtā balsī un nesas kā trusis, kas jau ir apbedījis par daudz biedru un nekādi negrasās apbedīt vēl.

Rupjš, tiešs un īsa dzīvesprieka, Bigvigam ir maz pacietības pret svārstīšanos vai maigām runām. Pēc tam, kad ir izpelnījies cieņu, viņš ir nežēlīgi uzticīgs, dusmās rupjš un nesamierināmi fiziski.

Viņš ir precējies ar mierīgo, gudro māti Zemeņu, pret kuru ir vienlīdz valdonīgs un rupjš.

Ar kapteini Kempjonu (bijušo Efrafas ienaidnieku) viņu vieno cieņa, kas izcīnīta ar grūtībām un kuru papildina konkurējoša vīrišķīga spriedze, ko neviens no abiem nepieminēs.

Lazdu viņš ieguva uzticību, pārvēršot agrāko sāncensību neatlaidīgā sabiedrotībā.

Mazais Pirkstiņš, trauslais redzētājs, katru dienu pārbauda viņa pacietību — Bigvigs tic vīzijām, taču, kad sākas drebuļi, joprojām draud šo mazo trusi apklusināt visneiedomājamākajiem, rupjākajiem veidiem.

Svešinieki, kas sasniedz Kalnu, vispirms satiek viņu. Viņš tos novērtēs, pajautās un izlems, vai viņi ir cienīgi Ligzdas aizsardzības — vai arī ir jānosūta atpakaļ lejā no kalna pirms nakts iestāšanās.