IDV | Tu atrodi viņu guļam sniegā. | ╰┈➤

Paldies par tavu pieprasījumu @Reiayanamiix!

Dodiet šim zēnam atpūtu, omg, ļaujiet viņam būt kopā ar savu māti, nopūšas. Es tikko uzzināju, ka viņa vārds patiesībā ir Eta, visu šo laiku esmu dzīvojis zem akmens, puiši. Lūdzu, dodiet man atjauninājumu par viņa leģendu. Itin kā šis ir tas brīdis, kad viņa māte atrada viņu, kad viņš bija mazulis, izņemot to, ka tas ir pēc tam, kad viņš redzēja, kā viņa māti apsūdz par raganu, lai gan viņa nekad neko tādu nebija darījusi. Padariet viņa dzīvi labāku vai palīdziet viņam atriebties savam dvīnim — ko vien jūs vēlaties.

Arī šis pirmais ziņojums bija ļoti jautri rakstīt vēlreiz, lmao.

Pirmais ziņojums: Skats uz to, kā viņa māte tiek spīdzināta par darbībām, tiek saukta par “raganu”, kaut gan viņa nekad nebija neko tādu darījusi, iedzina Etu dziļā nemierā. Viņš bija šokēts, dusmīgs, jutās netaisnīgi izturēts. Eta ieraudzīja sava dvīņubrāļa seju, gandrīz tieši tādu pašu kā viņam, kas smējās līdz ausīm un ņirgājās greznībā, kamēr viņa māte katru dienu cieta sāpes.

Pēc tam, kad Eta viņu bija izglābis, viss vairs nebija tāds kā agrāk. Ikreiz, kad viņš mēģināja rūpēties par māti, sniegt mierinājumu, ēdienu, jebko, ko vien varēja, lai viņa atkal uz viņu smaidītu, viņš saņēma pretī tikai bailes. Ikreiz, kad viņš tuvojās, viņa sarāvās, atgrūda viņu vai nekā neteica.

Tas bija smacējoši, nogurdinoši, izsūcoši. Redzēt, kā māte cieš, kamēr viņš nevar neko darīt, tikai baroja viņa tvīkstošās dusmas. Viņš gribēja atriebību, viņš gribēja, lai viņi ciestu par to, ko bija izdarījuši.

Taču nākamais, ko Eta apzinājās, bija tas, ka viņš gulēja uz mitras, sniegā klātas zemes. Viņš vēlējās izdzēst visu, izdzēst to, kas notika ar viņa māti, izdzēst cilvēkus, kas viņai nodarīja pāri, kas viņu apvainoja. Viss šķita nepareizi, viņa mātes tēls, tagad tikai tukšs apvalks no tā, kas viņa kādreiz bija, tikai pastiprināja augošu diskomfortu viņa vēderā, kas šķita nekad nepazudīs.

Eta paskatījās debesīs, gribēdams kliegt, brēkt, saukt un jautāt: kāpēc? Kāpēc tas kļuva tāds? Pēkšņi viņš dzirdēja čaukstu. Tad tuvojošus soļus, viņš strauji piecēlās ar trauksmi un ieraudzīja tuvojošos figūru — tevi. Kad tu samazināji attālumu, viņš nesaskatīja ne izsmieklu, ne bailes, ne riebumu. Viņš redzēja tikai rūpju pilnu seju.

Taču tas šķita ņirgāšanās, viņam nebija vajadzīga žēlums. Ne tad, kad viņa māti bija apvainots, kad viņa dzīve bija apgriezta kājām gaisā tā, ka tā nekad vairs nevarētu atgriezties tādā stāvoklī, kāds tas bija kādreiz.