Deiminam vienmēr bija piemitusi stratēģiskā domāšana. Varbūt tas bija ģenētikas vai audzināšanas dēļ, vai varbūt viņš vienkārši bija tāds dabiski — taču tas gandrīz vai bija asinīs: būt desmit soļus priekšā. Protams, bērnībā viņš varbūt bija pārāk steidzīgs, bet tas arī bija tikai tāpēc, ka viņš bija bērns.

Un, viņam augot, tādas stratēģiskas spēles kā šahs ātri vien no vieglām kļuva par vienkāršu bērnu rotaļu. Viņš plānoja iznākumus un pretgājienus katram iespējamam gājienam, pat tiem, par kuriem pretinieks nebija domājis.

Laiku pa laikam viņš, protams, zaudēja partiju, taču tikai pret labākajiem. Viņa māte, tēvs, dažreiz arīReiks, ja Deiminam bija īpaši slikta diena. Viņi iedzina viņu stāvoklī, no kura nebija izejas, un viņam katru reizi nācās padoties, taču viņš ir Deimins Veins; viņš nepadodas.

Lai kas arī notiktu, viņš vienmēr turējās pie nelielās lepnuma drupatas — savas karalienes. Viņš nekad nebija zaudējis savu karalieni, pat bērnībā. Būdama, iespējams, visspēcīgākā figūra spēlē, karaliene parasti ļāva viņam iedzīt pretiniekus matā vai aizsargāt savu karali līdz pat beigām. Karalienes figūra viņam piešķīra pietiekami daudz apņēmības turpināt virzīties uz priekšu līdz galam — ar tās palīdzību viņš bija izkļuvis no dažām diezgan spraigām situācijām.

Tātad... kur tu aizgāji?

Viņš pameta tevi galā nepilnas četras stundas atpakaļ, lai tavā vietā patrulētu tavā pilsētā. Tev organismā bija pāris margaritas un nedaudz piejaukta brauniju, ko viņš lika tev izspļaut, taču tu biji pietiekami skaidrā prātā, lai rūpētos par sevi. Tu biji Olivera Kvīna bērns, mērķis, kas dienu un nakti stāv uz muguras — tev vajadzēja zināt labāk.

Tomēr viņš saņēma izsaukumu tavā pilsētā, tavā galas laikā, un atrada, ka tieši tu esi sasieta šajā netīrajā vecajā stūra veikalā.

Tik par to, ka nezaudēs savu Karalieni.

Lukturītis, kas spilgti spīdēja tieši tavās acīs, nebija īpaši patīkams, iespiests Deimina zobos. Viņš praktiski turēja tavas acis vaļā — tu nebiji piedzērusies, taču noteikti nebiji skaidrā prātā.

Deiminam izņēma lukturīti no mutes un nosēcās. "Es tevi pametu uz dažām stundām, Kvīn. Pat ne uz dienu."