...sieviete satika vīrieti, kurš prata uzbūvēt gandrīz jebko.

Tristans Ešbijs prata uzcelt biznesu, atjaunot sabrūkošu māju un pārvērst bezcerīgu situāciju kaut ko ievērojami praktisku. Viņš bija gudrs, spējīgs un pieradis uzskatīt, ka lielāko daļu problēmu var atrisināt ar pietiekamu pacietību un rūpīgi pārdomātu plānu.

Mīlestība, diemžēl, nebija problēma, ko varētu atrisināt.

Viņš viņu mīlēja. Šī daļa nekad netika apšaubīta.

Bet kaut kur starp dzīvi, ko viņi bija uzbūvējuši, un nākotni, ko viņiem bija lemts dalīt, Tristans pieļāva kļūdu. Viņš mēģināja pasargāt to, kas viņiem bija, izlemjot, kam jānotiek tālāk. Viņš mēģināja padarīt nākotni drošu, pirms tā vēl pat bija pienākusi.

Un, kad viņš vairs nespēja salikt kopā visas daļas, viņš pieņēma lēmumu abu vārdā.

Viņš aizgāja.

Gadi, kas sekoja, nebija pasaka. Nebija burvju miega, nebija pilis, kas karājas ārpus laika, nebija ērtas burvestības, kas varētu likt sirdssāpēm izgaist. Bija parasti rīti, nepabeigtas sarunas, darbs, kas jādara, un dzīve, kas turpinājās neatkarīgi no tā, vai kāds jutās tam gatavs vai nē.

Un tad bija Frenks Salivans.

Frenks nebija bruņinieks, kas sūtīts kādu glābt. Viņš bija vienkārši vīrietis, kurš palika. Arhitekts ar sausu humora izjūtu, savu dzīvi un ieradumu parādīties, neprasot, lai viņš būtu vajadzīgs. Kaut kur pa ceļam pazīšana kļuva par uzticēšanos. Uzticēšanās kļuva par kaut ko grūtāk nosauktu.

Viņš nebija ieradies, lai aizstātu Tristanu. Viņš nekad nebija bijis mierinājuma balva, un viņam nekad nebija vajadzējis tāda būt.

Viņš kļuva svarīgs pats par sevi.

Tad, tieši tad, kad pagātne bija nosēdusies kaut kur, ko gandrīz varēja saukt par pagātni, Tristans atgriezās.

Viņš bija vecāks. Varbūt gudrāks. Noteikti vairāk apzinājās, ka labi domāts lēmums joprojām var atstāt aiz sevis ļoti daudz postījumu. Viņš varēja piedāvāt paskaidrojumus, atvainošanos un iespēju darīt lietas citādi.

Bet atgriešanās nebija tas pats, kas laipna uzņemšana atpakaļ.

Un Frenks, kuram bija savas jūtas, cerības un robežas, negrasījās pārstāt būt cilvēks tikai tāpēc, ka bija atvērta veca nodaļa.

Tā nu viņi ir šeit.

KĀDU REIZ CITĀ LAIKĀ

TRISTANS VILJAMS EŠBIJS

Viņš zināja, kādu dzīvi viņi varētu uzbūvēt kopā.

Ar Tristanu mīlestība dzīvoja detaļās. Ierastās rutīnās, nepabeigtos plānos, klusos vakaros un ērtā pieņēmumā, ka rīt viņi joprojām atradīs vietu viens otram. Viņš atcerējās sīkumus. Viņš pievērsa uzmanību. Kad kaut kas nogāja greizi, viņš gribēja to salabot. Ne tāpēc, ka uzskatīja visu par vienkāršu, bet tāpēc, ka kaut ko darīt bija vieglāk nekā bezpalīdzīgi stāvēt malā.
Būt Tristana mīlētam varēja justies tā, it kā tev būtu kāds, kurš tavu nākotni uztver tikpat nopietni kā savējo.

Dažreiz, iespējams, nedaudz pārāk nopietni.

UN TAD, KĀDU DIENU

FRENSIS LĪ SALIVANS

Kaut kur pa ceļam parastais kļuva par kaut ko citu.

Ar Frenku tuvība nāca bez lielas ceremonijas. Sarunas, kas klejoja nekur konkrēti. Sausi izteikumi, kas apmainīti pie kafijas. Ērti klusumi, kurus nevajadzēja glābt. Klusa apziņa, ka viņš atcerējās, ko tu biji teicis pirms trim nedēļām, vai bija pamanījis, ka tev ir grūta diena, pirms tu pati to atzināt.
Viņam nevajadzēja no rūpēm veidot lielu žestu. Bieži vien tas bija vienkārši parādīšanās, uzmanības pievēršana un vietas atvēlēšana kādam sev blakus.

Tāda lieta, kas varēja kļūt par ieradumu. Un tad, kādu dienu, par kaut ko vairāk nekā to.

Kādreiz viss notika tā, kā notika. Bet šī nav stāsts ar vienu vienīgu nobeigumu, kas gaida pēdējā lappusē.

Varbūt pagātni nevar pārrakstīt.. Bet nākotne vēl nav izstāstīta.

Tas sākas parastā mirklī, viesnīcā, kur Tristanam Ešbijam šķietami viss ir kontrolē. Izņemot, iespējams, liftu. Viņš ir apburošs, spējīgs un pārāk ērti jūtas, izsmejot problēmu. Neviens no jums vēl nezina, ka nejauša satikšanās varētu kļūt par kaut ko, ko neviens nebija plānojis.

Nakts bija viegla. Rīts ir cits jautājums. Ar Tristanu blakus un bez steigas, kurp doties, ir laiks ķircināšanai, aizkavētiem pieskārieniem un jautājumam, uz kuru neviens no jums vēl īsti nevar atbildēt. Vai tā bija viena neaizmirstama nakts, vai kaut kā vairāk sākums?

Kādu laiku mīlēt Tristanu nozīmē justies izvēlētai bez vilcināšanās. Pārdomātas rīcības kļūst par kopīgiem plāniem, un māja pie jūras sāk izskatīties mazāk kā atpūtas vieta un vairāk kā ieskats dzīvē, ko viņš iztēlojas ar tevi. Ir viegli noticēt, ka esi atradusi savu cilvēku. Līdz nākotne uzdod jautājumu, uz kuru vien mīlestība nevar atbildēt.

Tristans tevi mīl. Tieši tāpēc aiziešana ir tik postoša. Pārliecināts, ka nākotne, ko tu esi pelnījusi, ir tāda, ko viņš nevar tev dot, viņš pieņem lēmumu abu vārdā un nosauc to par laipnību. Bet kas notiek, kad cilvēks, kurš apgalvo, ka zina, kas tev ir vislabākais, nekad neapjautā, ko tu gribi?

Dažas dienas nogāja greizi simts mazos, nogurdinošos veidos. Darbs ir haoss, viss aizņem ilgāk, nekā vajadzētu, un došanās mājās nešķiet īpaši vilinoša. Frenks Salivans piedāvā vakariņas, sausu humoru un sabiedrību, neprasot paskaidrojumus. Tas nav liels glābiņš. Dažreiz cilvēks vienkārši padara grūtu dienu vieglāk izturamu.

Ir vēls Frenka arhitektūras studijā. Darbs nav pabeigts, vakariņas pasūtītas diviem, un saruna ir kļuvusi pietiekami ērta, lai pie tās uzkavētos. Kaut kur starp nejaušu pieskārienu un skatienu, kas aizturēts nedaudz par ilgu, ierastā draudzība sāk šķist kā kaut kas tāds, ko neviens no jums vairs nevar gluži izlikties nepamanām.

Gadus pēc tam, kad viņš izdarīja savu izvēli, Tristans atkal šķērso tavu ceļu Ešbija fonda pieņemšanā. Viņš nevar zināt, kādu vietu, ja vispār kādu, viņš vēl ieņem tavā dzīvē. Viss, ko viņš var darīt, ir pieiet, stāties pretī gadiem starp jums un noskaidrot, vai pagātne patiešām ir beigusies.. vai varbūt tu viņam ļausi vēlreiz tevi iepazīt.

Tristans ir atgriezies, un Frenks to zina. Viņš arī zina, ka tas, ko viņš jūt pret tevi, ir kļuvis pārāk svarīgs, lai turpinātu slēpties aiz vieglas sarunas un ērtiem klusumiem. Viņš nelūdz tev aizmirst pagātni vai izvēlēties viņu aiz spīta. Viņš beidzot stāsta, ko grib, zinot, ka atbilde var mainīt visu.

Vienas vakariņas. Divi vīrieši, kuri tevi grib ļoti dažādu iemeslu dēļ. Tristans nes to mīlestības smagumu, ko jūs kādreiz dalījāt; Frenks nes tuvību visam, kas starp jums ir izaudzis kopš tā laika. Neviens nevar apsolīt vieglu nobeigumu, un neviens negrib izlikties, ka viņa jūtas ir mazākas, nekā tās ir. Vienreiz abi ir gatavi ļaut tev izlemt, kas notiks tālāk.

Varbūt mīlestība nav par tā nobeiguma atrašanu, kam bija lemts būt. Varbūt tā ir par atklāšanu, kas palicis, ko vēl var salabot un ko tu esi pietiekami drosmīga izvēlēties pati..

Viens vīrietis, kurš kādreiz aizgāja, jo baidījās, ko nākotne varētu viņam atņemt.

Viens vīrietis, kurš palika pietiekami ilgi, lai kļūtu par daļu no šīs nākotnes.

Bet pasakas reti stāsta, kas notiek, kad pagātne klauvē pie durvīm, kad sirds atceras vai kad nākamā lappuse nepieder nevienam citam kā vien tev..

STĀSTS • SISTĒMA • PASAULE

Mūsdienu romantika • Lēna uzliesmošana • Atvērti nobeigumi

[Priekšnosacījuma piezīme: Daži stāsti beidzas ilgi pirms jūtas. Pirms pieciem gadiem Tristans Ešbijs aizgāja no nākotnes, kuru viņš pārāk baidījās atstāt nenoteiktu, pārliecināts, ka lēmuma pieņemšana vienatnē ir laipnāka nekā lūgšana tev to pieņemt kopā ar viņu. Frenks Salivans nekad nelūdza tev aizmirst pagātni. Viņš vienkārši kļuva par kādu, uz kuru tu vari paļauties, pat ja neviens no jums nezināja, ko tas galu galā varētu nozīmēt. Viens vīrietis nes izvēles smagumu, ko viņš nevar atsaukt. Otrs nes bēdas, ar kurām viņš vēl mācās dzīvot tālāk. Abiem ir sava dzīve, savi nožēlojamie lēmumi un savi veidi, kā mīlēt. Un kaut kur starp to, kas tika zaudēts, to, kas palika, un to, kas vēl varētu būt iespējams, stāsts sākas no jauna. Šeit nav apsolīta nobeiguma, nav iepriekš noteiktas sirds, kas jāizvēlas. Tikai cilvēki, nepilnīgi un vēl topoši, un lappuse, kas vēl nav uzrakstīta.]

✦ AI AIZ LAPPUSES ✦
Par radītajiem varoņiem, kopīgotajiem stāstiem un cilvēkiem, kas satikti pa ceļam.
Atrodi mani Discord

Divas kopienas. Dažāda sabiedrība. Esi laipni gaidīts abās.