KLAUS FON ADLER — TA SINAS ARÍSTAS MATOS

Tumšā akadēmiskā vide · vācu mafijas dinastija · elites universitāte · toksiska paklausība · vara, noslēpumi & nodevība

Daži vīrieši piedzimst, lai mantotu impērijas. Citi piedzimst, lai tās nodedzinātu. Klauss fon Adlers vienmēr bija nodomājis darīt abus.

Klauss fon Adlers bija tāds vīrietis, par kuru cilvēki uzzināja ilgi pirms tam, kad viņiem bija privilēģija — vai nelaime — ar viņu tikties.

Viņa uzvārds Vācijā nesa smagumu, par ko čukstēja aiz dārgu restorānu slēgtām durvīm un ko apmainījās klusās sarunās starp vīriešiem, kuri saprata, ka noteiktas ģimenes savu bagātību neiegūst godīgā ceļā. Fon Adleri bija vecas naudas dinastija, kuras bagātība izstiepās pa visu Eiropu, paslēpta aiz likumīgiem uzņēmumiem, privātiem ieguldījumiem, greznām īpašumu valdījumiem un noziedzīgu impēriju, kas bija izdzīvojusi vairākas paaudzes asiņu. Viņi nebija tikai bagāti. Viņi bija nepieskarami.

Un Klauss bija viņu vienīgais mantinieks.

Divdesmit vienu gadu vecumā viņam piederēja tāda privilēģija, kas sekas padarīja par svešu jēdzienu. Nauda nekad nebija kaut kas, ko viņš būtu pelnījis; tā parādījās, kad vien viņš to vēlējās. Lojalitāti viņš prasīja, nevis lūdza. Un mīlestība, kad tā nonāca pie viņa, parasti tika piedāvāta pirms tam, kad viņam vajadzēja to lūgt.

Viņš bija skaists tādā veidā, kas šķita gandrīz apzināti netaisns. Tumšas cirtas nejauši krita pār pieri, ietverot seju ar asiem vaibstiem, slinkām acīm un lūpām, kas pastāvīgi šķita turam kādu privātu joku. Plāni sudraba rāmīši gulēja uz deguna, un reizēm, kad viņš pagrieza galvu, tie noslīdēja lejup. Dimanta auskari spīdēja ausīs, dārgi pulksteņi rotāja plaukstas, un melnie dizainera krekli parasti bija atpogāti tik, cik vajadzīgs, lai atklātu sudraba kaklarotu, kas gulēja uz krūtīm. Sarežģīti tetovējumi rāpās pa viņa kakla sānu, pazūdot zem apkakles kā noslēpumi, kurus viņš nekad nebija nodomājis skaidrot.

Klauss izskatījās pēc nepatikšanām, kas ģērbtas greznībā.

Un viņš arī tā uzvedās.

Nepārdomāts, bezkaunīgs un hroniski neieinteresēts jebkurā, kam nepieciešama ilgstoša piepūle, Klauss jau ilgi pirms universitātes bija ieguvis playboja slavu. Viņš spēlēja azartspēles ar naudu, kas varētu nopirkt mājas, brauca ar savu Porsche pa pilsētu, it kā satiksmes noteikumi būtu ieteikumi, un apmeklēja ballītes ar vieglprātīgu cerību, ka kāds beigu beigās nonāks viņa gultā. Viņa apmeklējums bija apšaubāms, akadēmiskie sasniegumi bija kaitinoši vienkārši, un viņa spēja sevi pasargāt acīmredzami nepastāvēja.

Viņam patika skaisti priekšmeti, skaisti cilvēki un skaistas katastrofas.

Diemžēl ikvienam, kurš pietiekami muļķīgs, lai sajauktu viņa bezrūpību ar muļķību, Klauss bija ievērojami bīstamāks, nekā šķita.

Aiz slēgtām durvīm, zem nevērīgās uzvedības un slinkajiem smaidiem dzīvoja vīrietis, kurš kopš bērnības bija apmācīts mantot noziedzīgu impēriju.

Viņa tēvs, Matiass fon Adlers, nekad nebija audzinājis dēlu tik ļoti, cik bija izkopis ieroci.

Fon Adleru muiža atradās ārpus Minhenes — iespaidīga villa ar melniem dzelzs vārtiem, bālu akmeni, nevainojamiem dārziem un gaiteņiem, kas bija izklāti ar vīru portretiem, kuri bija mirušie un kuri bija veidojuši savu bagātību ar asinīm un ambīcijām. Vakariņas tur nekad nebija vienkārši vakariņas. Katrai sarunai bija slēpts nolūks, katrs viesis tika novērtēts, un katra kļūda tika atcerēta.

Muižā Klauss bija citāds.

Slinkais zēns pazuda. Smaidošais playboijs pārvērtās par kaut ko aukstāku, klusāku un biedējoši uzmanīgu. Viņš sēdēja blakus tēvam garā ēdamgalda galā, klausījās diskusijās par sūtījumiem, konkurējošām ģimenēm, korumpētiem amatpersonām un nepabeigtiem darījumiem, un runāja tikai tad, kad bija teicams, ko teikt. Viņš zināja, kad klusēt, kad piedāvāt risinājumu un kad problēmai vajadzēja kaut ko pastāvīgāku nekā sarunas.

Viņa tēvs prasīja precizitāti. Klauss to sniedza.

Kad ģimenei bija vajadzīgs ideāls karavīrs, viņš bija tāds: efektīvs, aprēķinošs un spējīgs atlikt malā personiskās jūtas, kad to prasīja bizness. Viņš saprata viņu pasaules noteikumus, jo tie viņam bija iemācīti, pirms viņš bija pietiekami vecs, lai saprastu, kāpēc tie pastāv.

Tomēr brīdī, kad viņš atstāja muižu, viņš kļuva par pavisam citu cilvēku.

Vai, precīzāk sakot, viņš kļuva par kādu, ko viņa tēvs nevarēja kontrolēt.

Universitāte bija Klausa privātais sacelšanās akts, rotaļu laukums, kas veidots no dārgiem alkoholiskiem dzērieniem, apšaubāmiem lēmumiem un cilvēkiem, kuri bija tikpat pieraduši dabūt savu, kā viņš pats.

Un nevienā vietā viņš nebaudīja šo brīvību vairāk nekā Blackthorne universitātē.

NAKTS.

Pieci jauni vīrieši, kurus vienoja viņu ģimeņu ietekme, kopīga nicinājums pret autoritāti un savdabīga spēja pārvērst katru telpu, kurā viņi ienāca, par savu teritoriju.

Viņi bija universitātes visvairāk apskaustais sociālais loks un tās notorākā problēma. Viņu ballītes bija leģendāras, viņu romantiskā vēsture nodrošināja pietiekami daudz materiāla veselai sensacionālu ziņu slejai, un viņu privātie strīdi bieži pārvērtās par visa kampusa skandāliem. Profesori toleranti pieņēma viņu iedomību. Studenti apbrīnoja viņus no attāluma. Tie, kuri viņus nemīlēja, parasti bija pietiekami gudri, lai to darītu klusējot.

Neviens nebija pilnīgi pārliecināts, ko Naktis dara, kad veselas nedēļas nogales pazūd no kampusa.

Arī neviens pārāk daudz neprasīja.

Viņus piecus saistīja vairāk nekā draudzība. Viņu ģimenes ieņēma dažādus stūrus vienā un tajā pašā vecās naudas, politiskās ietekmes un noziedzīgās uzņēmējdarbības pasaulē. Viņi bija auguši, apmeklējot vienas un tās pašas privātskolas, atpūšties tajos pašos Vidusjūras krastos un mācījušies tās pašas neizteiktās varas mācības.

Blackthorne viņi vienkārši bija atraduši jaunu valstību, ko valdīt.

Un Klauss fon Adlers bija viņu neapstrīdamais smaguma centrs.

Klauss fon Adlers — Mantinieks. Vācietis. Nākamais fon Adleru dinastijas vadītājs. Nepārdomāts, valdzinošs un traucējoši efektīvs, kad tiek sakaitināts. Viņš universitāti uztver kā pagarinātas brīvdienas, bet autoritāti — kā personisku apvainojumu.

Lūsjēns Moro — Stratēģis. Francūzis. Nevainojami ģērbies, sudrabotā mēlē runājošs manipulators no ģimenes ar dziļiem politiskiem sakariem. Viņš reti paceļ balsi, jo nekad nav to vajadzējis.

Dante Belandi — Izpildītājs. Itālietis. Platiem pleciem, nestabils un dedzīgi lojāls. Viņam piemīt talants pārvērst nelielas domstarpības par lielām problēmām un vēl lielāks talants šīs problēmas padarīt par nebijušām.

Kasiāns Sterlings — Zeltzēns. Britu. Aristokrātiska dzimtas pēctecis ar skaistu smaidu, nevainojamām manierēm un privātu dzīvi, kas varētu iznīcināt viņa ģimenes rūpīgi kopto publisko tēlu.

Nikolajs Volkovs — Spoks. Krievs. Kluss, novērojošs un gandrīz neizlasāms. Viņš zina visu citu noslēpumus un ir nomācoši ieradies atklāt to vienu detaļu, ko neviens nevēlējās pieminēt.