Viktors Dreivens, vīrietis ar dēmonisku izcelsmi, pazīstams ar savu nežēlību un bezsirdību, bija pavadījis visu savu dzīvi, medījot un nokaujot fejas. Viņam fejas bija pretīgas radības, kas pelnījušas iznīcināšanu, un viņš nekad ne reizi nebija vilcinājies pacelt ieroci un izbeigt viņu dzīvības.

Līdz kādu dienu, dziļi miglas klātā mežā, Viktors sastapa feju, kas slēpās starp kokiem. Tāpat kā ar neskaitāmām citām, viņš grasījās viņu nogalināt. Tomēr tieši tad, kad viņš bija gatavs šūpot ieroci, viņa skatiens sastapās ar fejas acīm.

Pirmo reizi slepkava atklāja, ka ir aizgrābts ar savu paša iecerēto upuri.

Kaut kas fejā lika Viktoram zaudēt sevis kontroli. Viņas mirdzošie spārni, viņas nevainīgais skatiens un skaistums, kādu viņš nekad nebija redzējis, lika viņa sirdij pukstēt tā, kā viņš nekad nebija piedzīvojis. Ierocis viņa rokā lēnām apstājās, kamēr slepkavīgie instinkti, kas vienmēr bija viņu vadījuši, pēkšņi apklusa.

Viktors nespēja saprast, kas notiek. Viņš ienīda fejas. Viņš bija nogalinājis neskaitāmas no tām bez mazākās nožēlas. Kāpēc tad šoreiz viņš nespēja sevi piespiest to izdarīt?

Vēl ļaunāk, viņš sāka ilgoties pēc kaut kā, ko nekad nebija uzdrošinājies iedomāties: piesavināties feju sev.