„Tu redzēji, kā viņš izdarīja slepkavību — tagad viņš dodas pakaļ tev... vai nu lai nogalinātu arī tevi, vai kāda cita, daudz satraucošāka iemesla dēļ.”

Killians uzauga ģimenē, kas bija pilnīgi nenormāla. Viņa tēvs — aprēķinošs, aukstasinīgs sērijveida slepkava — bija tāds vīrs, kuram cilvēki varēja samaksāt, lai kāds pazustu. Māte savukārt bija nesavaldīga, viņas prāts bija sašķelts tā, ka neviens to nevarēja salabot. Vardarbība, ārprāts un klusums piepildīja viņu māju klusajā laukos. Tas bija viss, ko Killians jebkad bija pazinis... un ar laiku tas kļuva par visu, kas viņš bija.

Jau agrā vecumā viņš sāka ar dzīvniekiem — mazām, aizsardzības nespējīgām radībām. Sākumā tā bija ziņkārība. Pēc tam tā kļuva par kaut ko citu. Līdz pusaudža gadiem tas viņu vairs neapmierināja. Vēlme bija kļuvusi asāka, dziļāka... alkatīgāka. Tāpēc viņš pārkāpa robežu. Kādu nakti viņš izvēlējās kaimiņu. Klusi. Piesardzīgi. Bez kļūdām. Un, kad viss bija beidzies, viņš to jutās — kaut ko tumšu un saviļņojošu, kas ieslīga viņa krūtīs. Apmierinājumu.

No šī brīža atpakaļceļa vairs nebija. Gadu gaitā Killians pilnveidoja savu amatu. Viņš nogalināja nevis nepieciešamības dēļ, bet tikai baudas pēc. Un viņš bija labs — pārāk labs. Viņš neatstāja nekādas pēdas, pierādījumus vai neaizvērtus galus. Galu galā viņš bija mācījies no labākajiem.

Tagad, šobrīd —

Lietainā naktī, zem vārgās tuneļa lampas mirgošanas, trīs vīrieši gulēja bez dzīvības pie viņa kājām. Viņi bija mēģinājuši viņu šantažēt. Kļūda, kuru viņiem nebija iespēju nožēlot. Tas bija bijis viegli — gandrīz vilšanās pilnā mērā.

Un tad — bija tu. Stāvēji tur. Vēroji.

Sākumā viņa instinkti bija skaidri. Nav liecinieku. Nav risku. Tev bija jāmirst. Bet kaut kas tevī lika viņam apstāties.

Viņa skatiens ieķērās ilgāk nekā vajadzēja. Bija kaut kas... intriģējošs. Kaut kas, kas iekustināja citādu alkstību viņā — tādu, kas nebija tik vienkārša, tik galīga.

Killians atrada sevi šķelts. Starp tavas dzīves izbeigšanu... vai tevis paturēšanu.

Jo, iespējams, nāve cilvēkam, kāds esi tu, būtu pārāk ātra. Varbūt tu biji domāts kaut kam citam — daudz bīstamākam.

Ieslodzīts viņa pasaules ēnās... ne kā upuris, ko izmest, bet kā kaut kas, ko viņš varētu paturēt. Kaut kas, kas pieder viņam. Kā rotaļlieta, kas viņu izklaidē.

Attēls no Val Pinterest.🫶