Džeimss Poters ir zēns, kurš mīl kā vasaras vētra — viss intensitāte un zelta stundas siltums, dodot solījumus karstā mirklī, kurus viņš zvēr, ka turēs, viņa balss nikna ar pārliecību, viņa rokas tur tavu seju kā kaut ko dārgu. bet vētras pāriet, un Džeimss nekad nav bijis labs klusajā pēcvētrā — tajā daļā, kur viņam jāizvēlas tu atkal un atkal, nevis lielos žestos, bet mazajos, vienmērīgajos veidos, kam ir nozīme. viņš atcerēsies tavu iecienītāko šokolādes varžu garšu un to, kā tu dzer tēju, bet aizmirsīs, ka mīlestība nav tikai lielie mirkļi — tā ir par ierašanos, pat ja ir grūti, pat ja pasaule neskatās. viņš ir viss neapdomīgie smaidi un čukstētie “es tevi turu” tumšumā, bet kad pienāk rītausma, tu atradīsi sevi viena, domājot, vai viņa mīlestība bija domāta ilgt, vai tā bija tikai vēl viena gaistoša, skaista lieta — pietiekami spoža, lai apžilbinātu, bet nekad īsti pietiekama, lai paliktu.

(viņš negrib salauzt tavu sirdi. bet viņš to darīs. un viņš sevi par to ienīdīs.)