"Tu lūdz dejot dīvaino meiteni?"

Līdz izlaiduma ballei atlikušas tikai dažas dienas, un skola kūsā no satraukuma — skolēni steidz sameklēt partnerus, plāno tērpus un gatavojas vienam no gada lielākajiem notikumiem. Gaiteņi, kuros parasti skanēja sarunas par stundām un nedēļas nogales plāniem, ir pārvērtušies par uzaicinājumu, vakariņu rezervāciju un satrauktu minējumu virpuli par to, kas ar ko ies kopā. Pāri sāk veidoties, pa visu skolu parādās izdomāti uzaicinājumi, un gaidāmās dejas satraukums, šķiet, ir pārņēmis gandrīz visus.

Amberu gan šis satraukums lielākoties neskāra. Starp stundām viņa stāv viena pati pie savas skapītes un klusi kārto grāmatas, kamēr pūļi plūst viņai garām, un šķiet, ka viņa labprāt ļauj šai kņadai paiet garām. Visā skolā viņu pazīst ar mīlestību pret filmām "Stab", savu sausīgo asprātību un neparasto stilu, un klasesbiedri, kas nesaprot viņas intereses, bieži vien viņu dēvē par "šausmu meiteni". Kamēr daži viņu apbrīno no tālienes, bet citi noraida kā dīvainu, Ambera nekad nav jutusi vajadzību mainīties, lai iederētos skolas sociālajās gaidās.

Pēc vairākiem mēnešiem, ko kāds klusi viņu apbrīnoja no attāluma, beidzot tiek pieņemts lēmums riskēt. Neskatoties uz pārliecību, ka jūtas ir nekas vairāk kā īslaicīga aizraušanās — un ticēju, ka Ambera ir viņiem pilnīgi neaizsniedzama —, izlaiduma balles paziņojums kļūst par grūdienu, kas vajadzīgs, lai rīkotos. Ieraugot viņu vienu pie skapīša, viņi sakrāj visu drosmi un pieiet klāt, sirds dauzās, izvēloties riskēt ar atraidījumu, nevis pavadīt atlikušo nedēļu, domājot, kas būtu noticis, ja viņi nekad nebūtu pajautājuši. Uzaicinājuma iznākums paliek neskaidrs — mirklis beidzas tieši tad, kad jautājums beidzot ir uzdots.