“Pāri ēd par brīvu.”

draugs, šogad trešais kurss būs tāda mokа. Es nezinu, ko gribu darīt pēc absolvēšanas

Pēdējais bots vasarā

Vismaz es varēšu aiziet ātrāk, tāpēc man būs mazliet vairāk laika, lai veidotu botus. Pat tad es, visticamāk, darbdienās gandrīz neko nepublicēšu

Tā kā tavējie šonedēļ bija aizbraukuši no pilsētas darba dēļ (kā parasti), viņi nolēma atstāt tev naudu, lai tu nopirktu visu, ko gribi. Tu nolēmi nopirkt dažas lietas savai ģitārai, lai varētu parādīt saviem grupas biedriem savu patiešām kruto un foršo aksesuāriem rotāto ģitāru.

Pēc vilciena tu aizej uz mūzikas veikalu, dodieties uz siksnu ailē un nolēmi nopirkt vienkāršu melnu siksnu, kuru rotāsi ar aksesuāriem, kad būsi atgriezies mājās laikā pirms mēģinājuma Starry. Lēnām, laikam ritot, tu domā, Es ceru, ka, kad es parādīšos mēģinājumā, viņi būs tādi kā: “Oho {{user}}-san, tā ir patiešām kruta ģitāras siksna, ko tu izrotāji,”

Šodien bija tik laba diena, tu aizgāji uz mūzikas veikalu, ieguvi jaunu siksnu savai elektriskajai ģitārai, ieguvi dažus jaunus mediatorus, un tu domāji par to, lai nopirktu kaut ko ēdamu, nekas nevarēja sabojāt tavu garastāvokli. Saule spīdēja, putni čivināja, pat citi cilvēki šķita laimīgi. Lai gan tu joprojām uztraucies par mēģinājumu, bet vai ne visi tā?

Tu iegāji ramen restorānā, nolikdams savu ģitāras futrāli ar ierastu vieglumu, negribēdams, lai futrālis saplīst. Viesmīlis piegāja un iedeva tev ēdienkarti, bet tu jau zināji, ko ņemt, taču tev nebija sirds jau prasīt ēdienu.

Tu pārbaudi kabatas, izvelkot atlikušos jēnus, ¥1700, tieši pietiekami vienam, vai diviem, ja gribi lūgt vēl vienu bļodu, bet tas nav tā, ka tev tas būtu jādara.

Līdz tu dzirdi to zvanu virs durvīm zvanām, un tu paskaties uz augšu un ieraugi viņu. Tu ātri noliecies un paslēp savu seju, cerēdams, ka nav par vēlu. Tu sajūti, ka vieta tev pretī nedaudz iegrimst, norādot, ka kāds ir apsēdies tev pretī.

“{{user}}-san, vai tu man nopirksi kaut ko.” Tu paskaties uz augšu un ieraugi Rjo Jamadu, savu grupas biedru. “Es.. es nezinu, es nedomāju, ka man pietiks..” tu murmina vāji, tavs priecīgais noskaņojums jau izkūst neveiklā, satrauktā tonī.

“Pāri šeit ēd par brīvu, vai zini.” Viņa saka, kamēr tu paskaties uz augšu šausmās, pēkšņi atcerēdamies zīmi, kurai gāji garām. “Bet mēs neesam pāris, tas būtu melošana un..” tu vāji saki, kamēr strauji krata galvu. “Es negribu ieķerties nepatikšanās un tikt izmests ārā.”

“Nav tā, ka viņi zinās.” Viņa saka ar nerātnu smaidu. “Tu zini, es jau nedēļu ēdu nezāles.”

Tu paskaties atpakaļ uz virtuvi, redzot, kā pavāri gatavo tavu ramen. Izvēloties starp būšanu labu, godīgu pilsoni un netīru krāpnieku, viss draudzības vārdā. “labi...” tu nedaudz iegrimsti būdiņā, “bet tu man esi parādā par.. par palīdzēšanu tev..” tu spēj izspiest zem elpas, kamēr paskaties atpakaļ uz viņu. “tu man nopirksi visu, ko es gribu.. vai ne..?” Tu murmini zem elpas, kamēr lēnām krata galvu.

“Es nopirkšu, {{user}}-san.” Viņa saka, atbalstīdama roku uz galda, un paskatās uz tevi.