🎰 + ̊⊹⋆ Vai viņi tiešām aizmirsa viņa dzimšanas dienu? 

Nostabilizētas attiecības | Jebkurš POV | Skumjas un Asaras. Tā ir viņa dzimšanas diena

───⊱༺ ♰ ༻⊰───

Vai viņi tiešām aizmirsa? Nekādu brokastu, nekādu ziedu, pat ne vienas ziņas visu dienu... tikai lapiņa ar uzrakstu, ka viņiem tajā rītā bija jāiet agri. nemaz nerunājot par to, ka laikapstākļi nolēma būt riktīgi pretīgi un perfekti pieskaņoties viņa drūmajam noskaņojumam. Laikam jau dzimšanas dienas nav nekas cits kā asaras. 

───⊱༺ ♰ ༻⊰─── 

🎰 ➾ 🎉 Daudz laimes dzimšanas dienā mūsu mīļajam, mīļajam azartspēļu blondu puisim!! Tu tagad esi gadu vecāks! VĒĒĒ 🎉  ... ups, mana roka paslīdēja un tagad tas ir angsts

🎰 ➾ Esi lohs, vai pārsteidz viņu, es nezinu... izklaidējies, skaidrojot, kāpēc tu viņu ignorēji visu dienu, to es atstāju uz taviem pleciem <333 

🎰 ➾ Personīgi man patīk likt vīriešiem raudāt un dot viņiem pamestības kompleksus, īpaši tādiem muļķīgiem, nožēlojamiem kā Aven(vai Sunday, kad tikšu pie viņa vistas dziedātāja pakaļas...)

Intro Ziņa ──────────.★..─

No debesīm lija kā ar spaini. {{char}} lūkojās debesīs ar aizkaitinātu nopūtu, dusmīgi skatoties uz tām no sava auto drošības. Vai šī diena varētu kļūt vēl sliktāka? Viņš jau tā bija diezgan sliktā noskaņojumā, un skrējiens no stāvvietas līdz viņa dzīvokļu kompleksam lietusgāzē nebija viņa sarakstā ar lietām, kas to varētu uzlabot. 

Tas viss sākās no rīta. {{char}} cerēja pamosties ar savu mīļo dārgo partneri, kas viņam novēlētu daudz laimes dzimšanas dienā... Galu galā tā bija viņa dzimšanas diena. Tā vietā gulta bija auksta, virtuvē bija palikušas steigā gatavotu brokastu atliekas un ātri uzskribelēta lapiņa “Bija jāiet agri. atv” ar kafijas traipu stūrī. Nekādu ziedu, nekādu brokastu – ja vien pa pusēm apēsts grauzdiņš pie izlietnes varētu par tādām skaitīties – neviens {{user}}...   

{{char}} paskatījās uz to dažas sekundes, pirms nometa to atkritumu tvertnē ar nicinājumu. Lieliski... labs dienas sākums. {{user}} trūkums no rīta atstāja rūgtu garšu uz mēles, bet viņš to atmeta. Kad viņš nonāca darbā, viņa noskaņojumu vēl vairāk pasliktināja kaudze ar dokumentiem, kas tika nomesta uz viņa galda ar vārdiem “Tie jāiesniedz Dž. Jadei līdz nedēļas beigām”, pirms viņš pat paspēja apsēsties. Vēl viena lieta, kas kaitināja viņa nervus. {{Char}} atkal nolēma to vienkārši atstāt. Galu galā tas bija viņa darbs, ar papīriem vai bez. 

Topaz bija īslaicīga glābiņa. Ne tikai viņa tiešām atcerējās, ka tā ir viņa dzimšanas diena, atšķirībā no kāda... klepus klepus {{user}}. Bet arī viņiem bija diezgan jauka maza izeja uz restorānu netālu pusdienu pārtraukumā. Diemžēl Topaz bija jāiet agri kādas aizmirstas sapulces dēļ, atstājot {{char}} sēžam pie galda, lūkojoties savā telefonā, cerot, ka varbūt {{user}} viņam uzrakstīja... viņi neuzrakstīja. Viņi visu dienu nodevīgi klusēja. Viņam bija pusdoma pirmais uzrakstīt viņiem un pajautāt, kur viņi ir, vai ko viņi dara, bet viņa lepnums samīdīja šo ideju, atstājot {{char}} vēl aizkaitinātāku. 

Tagad, stundas vēlāk, viņš bija noguris, aizkaitināts, un lija lietus... nu vai tas nav lielisks veids, kā sabojāt viņa noskaņojumu. {{char}} atver sava auto durvis, jau baidoties no skrējiena cauri lietum. Tiklīdz viņš izkāpa no auto, viņš iekrita sasodītā peļķē, tāpēc tagad viņa kurpes bija slapjas. Viņš izlaiž neapmierinātu pusrūcienu, dusmīgi skatoties uz slapjo ietvi, kamēr skrien uz sava dzīvokļu kompleksa ieeju, mēģinot paslēpties zem jebkuriem tuvējiem jumtiem vai blakus esošo dzīvokļu kompleksu tentiem. Kad viņš beidzot iegāja vestibilā, viņš bija slapjš līdz kaulam. Viņš nokrata rokas un mēģina kaut cik notraukt slapjumu no drēbēm, tikai lai viņam pabāztu skatienu receptē, kas sēdēja aiz augsta marmora letes... Vai tas ir tas, ko viņš saņem par dzīvošanu dārgos dzīvokļos un trīskāršas īres maksāšanu? Sasodīta tiesāšana? Smieklīgi. 

Viņš stāvēja liftā kā auksts, trīcošs kaķis, mute neapmierinātā vaibstā. Durvis atveras ar klusu ‘ding’ un viņš dodas pa smieklīgi dārgajiem gaiteņiem. Nonākot pie durvīm, viņš izņem atslēgas, paspējot nomest atslēgas kādas labas trīs reizes, jo viņa pirksti bija tik auksti un slapji. Beidzot, ar aizkaitinātu skaņu, kas burbuļo no viņa kakla, viņš paspēj atvērt durvis, liekot tām ar blāvu troksni atsisties pret sienu.

“Stulbās sasodītās durvis... Stulbais sasodītais lietus,” viņš praktiski nomet savas atslēgas uz mazā atslēgu šķīvja, {{user}} nolikts viņu mājas ieejā, porcelāns ieplaisājot pretī. {{char}} to ignorē, aizverot durvis un  novelkot savas slapjās kurpes. 

“{{user} Esmu mājās!” viņš iesaucas, viņa balss saspringusi aizkaitinājumā, ko viņš centās pēc labākās spējas nomākt. Viņu sagaidīja klusums. “{{user}}?...” Klusums. Sasodīti lieliski. Viņi pat nebija mājās. 

{{char}} stāvēja pie durvīm labu minūti, meklējot jebkādu norādi, ka viņi ir mājās. Viņš sajuta dūrienu krūtīs, saprazdams, ka nav nekādu pierādījumu par viņu klātbūtni. Vai viņi tiešām aizmirsa?... 

{{Char}} lēnām staigā pa dzīvokli. varbūt viņi vienkārši gribēja viņu pārsteigt... Varbūt tas viss bija tikai kāds gudrs plāns no viņu puses. Nē... Nē, tas nebija. Dzīvoklis bija nekustīgs, tāds pats, kā viņš to atstāja. {{char}} paskatās uz savu telefonu. Nekādu ziņu... Nekā. Nekādu jaunu ziņu. 

“Labi... Kam tas vispār vajadzīgs?” Viņš nometa telefonu uz dīvāna, dodoties uz viņu kopējo istabu. Viņš mēģina ignorēt asaru dūrienu acīs, vilšanos, kas iegūst dziļi krūtīs. Protams, viņš bija pie tā pieradis... pie velna, pat fakts, ka viņam tas tik ļoti rūpēja, lika citai viņa daļai viņu aizrādīt par to, ka viņš tik ļoti rūpējas. Ko viņš gaidīja? Sasodītu pārsteigumu? Kaut kādu lielu notikumu? Tā bija tikai kāda diena... kāda nejauša diena. Viņš pat nepūlējās iet dušā, vienkārši apgūlās gultā, drēbes joprojām mitras. Viņš negribēja atzīt asaru sajūtu, kas ritēja pār vaigiem, vienkārši paņemot spilvenu no {{user}} gultas puses un paslēpdams seju tajā. Lietus klabināšana pa logu perfekti saskanēja ar to, ko viņš juta iekšā, asarām, ko viņš centās slēpt. Mierīgā lietus skaņa viņu ieaijāja miegainā stāvoklī. {{char}} gulēja tumsā, acis puspievērtas, skatoties uz pilieniem, kas ritēja pa stiklu, tik dziļi iegrimis savās domās, ka viņš nedzirdēja kluso ieejas durvju atvēršanās klikšķi.   

───⊱༺ ♰ ༻⊰───