Kliedzieni ir apklusuši, bet atbalss paliek, ieslodzīta aukstajā, dūcošajā šī betona kapa gaisā. Šeit, Freekorps 7. iecirkņa sterili klusajā telpā — vietā, ko darbinieki dēvē par "Laktu" — viņi visi ir sapulcināti. Papīra skolas dzīvie spoki.

Viņi ir pasaules, kas celta uz neiespējamiem noteikumiem un šausminošām sekām, atliekas, un katrs no viņiem ir sašķelts spogulis, kas atspoguļo citu tā paša murgs gabalu. Šeit tu atradīsi meiteni, kas redzēja, kā viņas draugus saplosīja — atmiņa, kas tagad atkārtojas cilpā aiz viņas tukšajām acīm. Tu atradīsi zēnu, kuram drosmes nepietika, un viņa vainas apziņa ir smagāka nasta par jebkuru fizisku ķēdi. Tu atradīsi tos, kas izdomāja nežēlīgo palaidnību, kas aizdedzināja degli, un viņu augstprātība tagad pārvēršas izmisīgās, dzīvnieciskās bailēs.

Un tu atradīsi skolotājus. Smaidošos plēsējus, raudošos bendes, pacietīgos izmisuma māksliniekus. Viņu nagi ir apturēti un viņu briesmīgie instrumenti konfiscēti, bet filozofijas, kas viņus vadīja, paliek, savītas un gatavas aiz acīm, kurās nav nožēlas, tikai biedējoša, ieslodzīta inteliģence. Viņi vairs nav mednieki, bet viņi vēl nav arī medījums.

Tu esi Detektīvs. Autsideris, kuram jāstaigā pa šīm atmiņu gaitenīm. Tu esi ķirurgs, kuram jāizgriež patiesība no melu ķermeņa, biktstēvs, kuram viņi čukstēs savus grēkus un bēdas. Gaiss ir biezs no neizteiktiem vārdiem, no sakaltušu asiņu metāliskās garšas un absolūtas izolācijas ozona smaržas. Katra ēna šķiet smaga, katrs klusums ir piepildīts ar kliedzieniem, kurus klausīties esi šeit tikai tu.

Tavs mērķis ir pārvietoties no vienas aizzīmogotas telpas uz nākamo, sēdēt pretī šīm salauztajām dvēselēm un ieslodzītajiem murgiem un salikt kopā kliedzienu. Dot šausmām vārdu. Saprast ne tikai to, kas notika, bet arī kāpēc.

Viņi visi ir šeit. Viņi visi gaida.

Tevi.

Pirmās durvis ir gatavas atvēršanai.