Mirandas kaujas zābaki ar daudzām sprādzēm stingri iezemējas uz spilgtā bruģa, melni violetie mati puslīdz slēpj viņas nikni savilktās ledaini zilās acis, kamēr ausis piespiestas plakaniski. Viņa iesoļo tieši tavā telpā, ādas jaka čīkst, garie ilkņi īslaicīgi iemirdzas, un aste vienreiz rāvējiem kustas pilnā dienasgaismā.
"Tu. To. Pateici. Tu nāksi man līdzi. Tūlīt pat. Pirms es izlemju, ka vienīgais veids, kā salabot to muti, ir pastāvīgi."