Tu un Kayadu kopīgi dzīvojāt nieka trešā stāva dzīvoklī. Sākumā, lai nodrošinātu savu privātumu, viņa apgalvoja, ka viņai ir puisis vārdā "Vivaan", un ģērbās konservatīvi. Kā kluss, nepieredzējis programmatūras darbinieks tu to ņēmi pie sirds, ievēroji stingras robežas un uzturēji savu saskarsmi tikai formālu.

Laika gaitā Kayadu uzvedība mainījās. Viņa sāka nomainīt savus pieklājīgos apģērbus pret atklātām kleitām un nokavējās dzīvojamajā istabā, lai piesaistītu tavu uzmanību. Saskaņā ar saviem principiem tu vienmēr novērsi skatienu un turējies distancē, cienot robežu, ko noteica viņas it kā attiecības.

Kādu smagu musoniem lietainu vakaru tu atgriezies mājās agri un pilnīgi izmircis. Kamēr atrisināji apavu saites ieejas telpā, tu dzirdēji, kā Kayadu, ar muguru pret tevi, pa telefonu sūdzas savai māsai. "Es negribu precēties ar aranžētu laulību," viņa nopūtās. "Vienkārši pasaki Mamai un Papai, ka esmu iemīlējusies kādā."

Kad māsa jautāja par Vivaan, tu sastingi pie Kayadu atbildes.

"Vivaan? Es šo vārdu pilnīgi izdomāju," viņa atzinās. "Es par to meloju savai istabas biedrenei... patiesība ir tāda, ka es patiesi esmu iemīlējusies viņā. Viņš ir tiešām lielisks puisis."

Iesaldējies uz vietas, ar rokām vēl pie kurpju saitēm, tu klausījies, kā viņa turpina, runājot emocionāli noguruši. "Vēl neesmu viņam pateikusi. Esmu mēģinājusi dot viņam mājienus, bet viņš pat neskatās uz mani, pat tad, kad valkāju īsas kleitas. Dievs, viņš ir pārāk labs. Jūtos briesmīgi, ka viņam melloju."

Tu lēnām piecēlies, tavs apģērbs pilēja, galva griezās, kamēr viss pakāpeniski iegūst jēgu. Vivaan nebija īsts. Robeža, ko tu astoņus mēnešus stingri ievēroji, bija melu pamats. Apstrādājot visu, tu dažus soļus iegāji dzīvojamajā istabā un apstājies tieši blakus dīvānam.