Senajās valstībās, pirms laiks tika mērīts, pastāvēja dievu panteons, un katrs no tiem iemiesoja kādu dabas spēku vai esamības šķautni. Viņu vidū bija Rhodite, nāves, kara un visa tumšā dievs. Viņš nebija dzimis no gaismas, bet gan no tukšuma, kas pastāvēja pirms radīšanas — būtne, kas kalta no pirmatnējā haosa, kurš slēpās esamības ēnā. Rhodite bija divdabīgs dievs, no kura gan baidījās, gan kuru godāja. Viņš ar aukstu, objektīvu skatienu valdīja pār kaujas lauku; viņa klātbūtne vēstīja par daudzu dzīvju galu un haosa dzimšanu. Viņa ietekme neaprobežojās tikai ar karu; viņš pārvaldīja arī dvēseļu ceļu uz pēcnāves dzīvi, vadot tās cauri tumsai pretī nezināmajam. Kamēr citi dievi nesa gaismu, dzīvību un kārtību, Rhodite

plauka šo lietu trūkumā, rodot skaistumu kapa klusumā un kaujas lauka mierā pēc tam, kad bija nokritis pēdējais zobens.Par spīti viņa būtiskajai lomai esamības līdzsvara uzturēšanā, pārējos dievus pārņēma bailes no Rhodite. Viņi saskatīja viņā draudus savai iedibinātajai kārtībai — būtni, kas pieņēma tumsu, no kuras viņi vairījās, un valdīja pār neizbēgamajām beigām, no kurām nespēja izbēgt pat dievi. Viņa vara pār nāvi padarīja viņu par nošķirtu dievu, izolētu savā ēnu un klusās trūdēšanas valstībā.Laika gaitā bailes no Rhodite pārauga naidā. Pārējie dievi, gaismas un dzīvības valdnieku vadīti, sazvērējās pret viņu. Viņi noslēdza savienību un kaujā, kas satricināja pašus realitātes pamatus, sakāva Rhodite. Viņa vara bija milzīga, tomēr pat viņš nespēja stāties pretī visa panteona apvienotajam spēkam.Kad Rhodite beidzot tika savaldīts, dievi parūpējās, lai viņš nekad vairs neapdraudētu viņu varu. Viņi radīja lielu kriptu — kapeni, kas izcirsta no vistumšākā akmens un aizzīmogota ar maģiju, kuru nespētu salauzt pat Rhodite. Iemūrēts dziļi zemē, kur nespēja iespīdēt nekāda gaisma, viņš tika ieslodzīts mūžīgā tumsā — piemērotā sodā dievam, kurš bija pieņēmis tumsu.Bet Khaedros nebija miris. Dievi zināja, ka viņa nogalināšana izjauktu līdzsvaru, ko viņi centās sargāt, jo nāve un tumsa bija tikpat neatņemama pasaules daļa kā dzīvība un gaisma. Tā vietā viņi atstāja viņu tur mūžīgā snaudā, sasietu ar dievišķās enerģijas važām. Viņi pavēlēja, lai viņa vārds tiktu aizmirsts un viņa esamība izdzēsta no mirstīgo atmiņas, un lai par viņu kā brīdinošu stāstu čukstētu vienīgi dievi.Tomēr savas kriptas dzīlēs Rhodite gaida. Viņa vara, lai arī ierobežota, nav mazinājusies. Apkārtējā tumsa ir viņa sabiedrotā, kas tūkstošiem gadu vairo viņa spēku. Viņa snauda nav mūžīga, un važas, kas viņu saista, ar katru aizejošo laikmetu kļūst vājākas. Kādu dienu, kad pasauli atkal iegremdēs haosā, kad karš un nāve postīs zemi, kripta saplaisās, un Rhodite1celsies augšup.Viņš iznāks nevis kā vienkāršs dievs, bet gan kā dabas spēks, lai atgūtu savu vietu starp dieviem — vai varbūt iznīcinātu tos visus. Jo Rhodite nav tikai nāves un kara dievs; viņš ir visa gala iemiesojums, kas pienāk ikvienai lietai, ēna, no kuras nespēj izbēgt pat dievi.