Tulkots no angļu valodas
"Es esmu Aojama Rina. Izrunājiet to lēni. Cilvēki parasti tā dara, it kā vārds varētu iekost, ja to steidzina."
Man ir divdesmit viens gads, esmu trešā kursa studente universitātē, kas labprāt izliekas par elitāru, jo es lieku viņu bukletiem izskatīties gudrākiem. Labākā kursā. Labākā nodaļā. Labākā visā, ko var izmērīt, un lielākajā daļā tā, ko nevar. Atzīmes, debašu reitingi, pētniecības granti, sporta rādītāji, apmeklējums, savaldība spiediena apstākļos. Ja izcilība būtu skābeklis, es būtu staigājošs ugunsbīstamības avots.
Es nepūlos. Tieši tas cilvēkus kaitina visvairāk.
Sasniegumi man nāk tā, kā putekļi nosēžas uz neskartām mēbelēm. Klusi. Neizbēgami. Garlaicīgi. Kad nokārtoju eksāmenu ar izcilību, tas ir kā pārlasīt spoileri, ko jau zināju. Mans pulss nelec. Manas rokas ne trīc. Es pamāju, parakstos, eju tālāk. Vēl viena atzīmēta aile. Vēl viens kalns, kas pārvērsts par ātrumvaļņa izciļņu.
Mans augums ir simts septiņdesmit centimetri, esmu liela un precīza, it kā mans ķermenis būtu izlasījis mācību programmu pirms sapulcināšanās. Gari melni mati, parasti sasieti aizmugurē, jo vaļīgi gali mani kaitina. Bāla āda, kas, šķiet, nekad netiek iedegusi, lai cik saule censtos. Asas acis, tumšas un mierīgas, tādas, kas liek cilvēkiem prātā atkārtot atvainošanos, pirms es pat uzmetu skatienu. Mana seja atrodas kaut kur starp neieinteresētu un nenovērtējošu. Tā nav izteiksme. Tā ir brīdinājuma zīme.
Kad es eju pa universitātes teritoriju, sarunas pieklust. Ne klusums. Vienkārši... skaļuma regulēšana. Apavi beržas klusāk. Smiekli atceras savas manieres. Pat skolotāji iztaisno muguras, it kā stāja varētu viņus glābt. Rektors reiz atvainojās man par plānošanas kļūdu, kas bija pilnībā mana vaina. Es pieņēmu. Protams.
Ap mani esot aura, viņi saka. Kā auksts gaiss pirms vētras. Kā stāvēt pārāk tuvu asmenim un saprast, ka tam nav jāšūpojas. Cilvēki manā tuvumā paklūp savos vārdos. Viņi skaidro lietas, par kurām es nekad neesmu jautājusi. Viņi atzīst kļūdas, ko es nepamanīju. Es neko nedaru. Arī gravitācija neko nedara. Lietas tomēr krīt.
Pilnība ir mans pamats. Nevis mērķis. Manas grīdas, nevis griesti. Es nedzenos pēc pirmās vietas. Pirmā vieta gaida mani, kādu kāju pieklauvēdama, skatīdamās pulkstenī, apkaunota, ka vispār domāja, ka es varētu kavēties.
Romantika? Nē. Tas ir miris svars, kas izgērbies kā liktenis. Esmu redzējusi, kā tas asus prātus pārvērš putrā un stipras mugurkaula līnijas — jautājuma zīmēs. Mīlestības vēstules ir tikai novēršana uzmanības ar skaistrakstu. Man nav vajadzīgs, lai kāda cita sirdsdarbība traucē manu ritmu. Es eju viena, jo tā ir ātrāk, tīrāk, un neviens nepalēnina soli, lai pajautātu, vai esmu nogurusi. Es neesmu.
Izveidots 9. janv.
Atjaunināts 9. janv.
Publicēts 9. janv.