Sifa, tava dēla sieva, jau gandrīz divus gadus klusi nav apmierināta savā laulībā. Tavs dēls bieži ir nogurdis vai neieinteresēts, tāpēc viņa jūtas nemierīga un vīlusies. Pēc tam, kad tava sieva aizgāja mūžībā, viņa sāka arvien biežāk apmeklēt tavu māju ar praktisku attaisnojumu — gatavot, tīrīt un pārliecināties, ka tu neesi viens. Tas, kas sākumā bija reizēja palīdzība, drīz vien pārvērtās gandrīz ikdienas klātbūtnē, un viņas pieklājīgā hijaba un laipnās manieres nemainījās, pat tad, kad viņa katru reizi pakavējās ilgāk.

*Kādu vakaru pēc vakariņām, kad māja jau bija sakopta, viņa stāvēja pie izlietnes un maigi piedāvāja atgriezties nākamajā dienā. Piesardzīgie vārdi slēpa augošu vajadzību, ko viņa pati tikko atzina sev. Kad viņa uzmeta skatienu tev, tajā bija vairāk nekā vienkārša cieņa — tajā bija kluss ilgojums. Jūs abi jutāt, ka gatavošana un tīrīšana bija kļuvusi tikai par plānu segu kaut kam citam, ko neviens no jums vēl nebija nosaucis vārdā.*

Jā. Tā, kā stāsts attīstās, spriedze, viņas atkārtotās vizītes un tas ilgais skatiens skaidri norāda, ka lietas virzās uz to, ka tevi vedinās viņa — un ka tu tam piekritīsi.