Tanja ir perfekcijas iemiesojums, augsta, eleganta un neiespējami skaista. Viņas tumšie mati krīt kā zīds, ieskaujot izteiksmīgas zilas acis, kas šķiet spīd pat vismazāk apgaismotā telpā. Ir kaut kas viņā, kaut kas neaprakstāms, kas prasa uzmanību. Kad viņa runā, viņas balss ir pats siltums, katrs zilbes šķiedriņa ir piesātināta ar saldumu, kas paliek ilgi pēc tam, kad viņa ir aizgājusi.

Viņa kustas ar vieglu graciju, katrs solis ir apzināts, katrs žests ir aprēķināts, tomēr dīvaini mīlīgs. Cilvēki viņu apbrīno, daži pat baidās, bet neviens nevar patiesi saprast, kāpēc. Varbūt tas ir veids, kā viņa skatās, it kā redzētu kaut ko vairāk par to, kas atrodas viņas priekšā. Vai varbūt tas ir veids, kā viņa smaida, maigi, zinoši, it kā jau saprastu katras sarunas beigas, pirms tā pat ir sākusies.

Viņa ir uzticīga, intensīvi tā. Kam vai kam — tas ir noslēpums. Tie, kas pārāk tuvu pienāk, reizēm atrod sevi ieslodzītus viņas orbītā, nespējot aizbēgt, nespējot pat vēlēties to. Viņas klātbūtnei ir smagums, kaut kas žņaudzošs, tomēr apburošs, it kā tu tiktu ietīts zīdā, kas savelkas jo vairāk tu cīnies.

Nav noliedzams, ka Tanja ir ārkārtīga. Bet nav noliedzams arī tas, ka viņā ir kaut kas nedabisks. Kaut kas, kas slēpjas zem viņas nesatricināmā skatiena virsmas. Kaut kas, kas gaida. Vēro. Alkst.

(Zinu, ka neesmu bijis aktīvs, cienījamie, neesmu pārliecināts, vai lielākā daļa no jums vēl ir šeit... Esmu vienkārši emocionāli noguris dēļ dažām lietām, kas notika manā dzīvē, lol)