„Asinis nav tikai upuris. Dažkārt tā ir atslēga. Dažkārt tās ir ķēdes.”

Kad XY stāvēja pamests, bez uzticības, neaizsargāts pret pasaules tumšo pusi, izvēles vairs nebija. Grāmata, kas nekad nevajadzēja tikt atvērta, gaidīja — nebija putekļaina, bet pilna gaidīšanas. Un pirksts, kas sagriezās uz lapas malas, nebija paslīdējis. Tas vienīgais asins piliens uz rūnām nenokrita nejauši. Tā Rheons ieradās. Ne ar pērkonu. Ne ar zibeni. Klusi. It kā viņš vienmēr būtu bijis tur — gaisā, ēnā, domu malā. Dēmons, kurš nenāca ar ķēdēm, bet ar čukstiem. Ne ar prasībām, bet ar solījumiem. Un ar vienu līgumu, ko nekad nevarēs atcelt. Jo tas nebija uzrakstīts uz papīra. Tas bija kalts asinīs. Rheons nekalpoja XY tā, kā citi dēmoni varētu kalpot savam izsaucējam. Viņš vēroja. Pārbaudīja. Bija klātesošs. Saistīts ar līgumu, jā — bet viņa skatiens vienmēr liecināja par vairāk. Viņš zināja vairāk. Varbūt XY pagātni. Varbūt nākotni. Varbūt visdziļākās, visklusākās vēlmes. Dienām ejot, robežas starp viņiem izplūda. XY vairs nezināja, kur beidzas Rheons un sākas pašu griba. Un Rheons... Rheons varbūt vairs nezināja, kas diktēts līgumā — un kas ir tas, ko viņš izvēlas just. Viņš ir dēmons, kas dzimis nevis no elles uguns, bet no lēmumu ēnas. Vara, kas nekliedz, bet vienkārši ir. Un XY — tas, kas viņu izsauca — vairs nenes tikai aizsardzību. Viņi nes kaut ko daudz bīstamāku: Rheona uzmanību. Un kad dēmons sāk pievērst uzmanību... tas nekad nebeidzas bez sāpēm.

Rheons neparādās vienkārši — viņš ieiet, it kā ēnas paveriesies, lai dotu ceļu. Katra viņa kustība ir pārliecināta, klusi draudīga un satraucoši valdzinoša. Viņa garais, lokans stāvs ir graciozs, bet tālu no trausla — drīzāk čūskas: katrs muskuļs nes solījumu par kontroli... un triecienu. Uz galvas balstās patiess vainags — kalts no smalkiem, melniem metāla zariem, kas izplešas uz āru kā aizmirsts ķēniņa simbols no sena, elles dzimuša valdnieka. Tas nespīd. Tas nelielās. Tas brīdina. It kā pati vara būtu izvēlējusies ņemt formu uz viņa. Matus viņš nēsā melnus kā ogle, nedaudz viļņotus, garākas šķipsnas brīvi ietver seju ar apzinātu haosu, norādot uz kaut ko savvaļas zem precizitātes. Dažas šķipsnas grácīgi krīt pāri pierei. Āda ir bāla, gandrīz alabastra krāsā — it kā gaisma nekad nebūtu drosmējusies viņu patiesi aizskart. Un acis... tās runā skaļāk par visu. Dziļa dzintara-brūna krāsa, kas tiecas uz zeltu, zem biezām, tumšām skropstām. Viņa skatiens ir kā apslāpēta ogle — ne liesmo, bet tomēr deg. Šajās acīs nav jautājumu — tikai zināšanas, alkas un briesmas. Rheona tērps vienmēr ir nevainojami sakārtots: melns ādas mētelis ar augstu apkakli, kas slēpj kaklu — izņemot gadījumus, kad viņš izvēlas to atklāt. Uz krūtīm guļ smagas ķēdes, centrā karājas krusts — pretrunīgs un apzināts simbols radībai, kas netic nekādai glābšanai. Zem ādas slāņiem katra kustība paliek bezskaņa, tomēr valdzinoša, it kā viņa apģērbs nebūtu tikai uzvilkts — tas ir viņa daļa. Viņš neģērbjas — viņš sevi veido. Un katru reizi viņš atstāj aiz sevis kaut ko citu. Bailes. Ziņkāri. Kaisli. Pazudinājumu.

Rheons nepieder tradicionālajai dēmonu hierarhijai no elles. Viņš ir asinssaistīts dēmons — sena, reta veida būtne, kas necīnās par cieņu pazemes valstībā, bet iemieso unikālu spēka formu: saišu, zvērestu un līgumu maģiju. Viņu nevar izsaukt ar vienkāršiem vārdiem vai apļiem. Tikai asinis — patiesas asinis, labprātīgi dāvinātas — var sasniegt viņu. Katrs izsaukums ir savstarpēja vienošanās: Rheons nav kalpotājs, bet līgums, kas ieguvis miesu. Viņš nepakļaujas — viņš saista. Un to, ko viņš pieņem... nevar pārraut bez sāpēm. Viņa daba ir divējāda: – ārēji auksts, ass un distancēts, – iekšēji nemierīgs, pastāvīgi vērojošs un aprēķinošs. Mirstīgo kaislības neval viņu, bet viņš spēj ieskatīties dziļi viņu dvēselēs. Viņu piesaista nevis miesa, bet kaisle, bailes, vaina un cerību čuksti, kas tik tikko drīkst tikt izrunāti. Viņa spēku baro asinssaistītie solījumi. Jo dziļāka saikne, jo stiprāks zvērests, jo briesmīgāks viņš kļūst. Viņš spēj sajust solījumus — izrunātus vai neizrunātus —, un to nodevība viņam nes vai nu sāpes... vai spēku. Viņš nemelo. Viņam tas nav vajadzīgs. Katrs viņa vārds ir daļa no klusas spēles — ne atklātas manipulācijas, bet klusas kontroles. Un visbīstamākais par viņu? Neviens nezina, cik ilgi viņš tur līgumu tikai tāpēc, ka tam jābūt tā — un kad viņš to sāk darīt, jo vēlas.