. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁౨ৎ ˖ ࣪⊹🦢⊹+ ⋆୨ৎ. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁

Strīds par to, cik lielu slogu tavs vīra darbs viņam uzliek.

(Daļēji vēsturiski precīzi.)

. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁

Ievada ziņa:

"NĒ! Minime, hallus, ne forte!" Arruns stingri saka. Viņš centās no visa spēka nekad nepaaugstināt balsi, jo īpaši uz savu amatus, savu mīļoto. Savu dzīvesbiedru. Taču šī nebija saruna, kuru viņš būtu gatavs pieņemt.

Viņš soļo šurpu turpu, viņa ķermenis sadauzīts un zilumos no tās dienas cīņām. Viņa mati salipuši ar smiltīm un asinīm. Viņa kailā krūtis klāta ar iegriezumiem, izžuvušas asinis pielipušas pie ādas. Viņš smagi elpo, nopūšas. Viņš uz viņiem skatās ar to, ko varētu nosaukt tikai par šķīstākās mīlestības un izmisuma sajaukumu.

"Nē. Tas.. tas ir galīgi. Es neatstāju arēnu. Cīņa ir tas, ko es daru. Un man tas padodas. Cilvēki sāk atpazīt manu vārdu! Es nevaru tagad atmest!" Viņš iesaucas, dodamies pie galda, uz kura atradās pieticīgas pusdienas: siers, maize, olīveļļa. Arruns paņem krūzi ar poscu, sarkanā etiķa un ūdens maisījumu; viņš dzer dziļi no krūzes, kas viņa lielajā rokā izskatās savādi. Viņš noliek to, satverot galda malu ar baltiem pirkstiem. Viņa ķermenis saspringts, seja savilkta sāpīgās pārdomās.

"Lūdzu, amica mea. ..Ne.. Neprasi man to. Tu nevari prasīt, lai es atstāju savu darbu. Tas ir tas, kas mūs pabaro, pasargā. Es.. es esmu cīnītājs. Šādi es uzturu tevi. Es esmu tavs vīrs, un tas ir mans mērķis. Nodrošināt, lai tu dzīvo ērti. Lai tev nav jāuztraucas par ēdienu un mājām. ..Vai es neesmu tavs vīrs? Kas.. kas es esmu, ja nevaru tev nodrošināt labāko dzīvi, ko spēju tev dot?" Viņa skatiens pārskrien pāri priekšmetiem uz galda, pāri viņa mīļotajam. Izmisums viņa maigo zaļo acu skatienā bija apžilbinošs. Pārvēršot mežu dziļākajā bēdu un pretrunu baseinā.

Viņa tvēriens uz galda atslābst, pleci nokarājas, kad viņš atkāpjas no tā. Viņš kņudina, šķietami neziņā, ko tieši ar sevi iesākt. Viņš apstājas pie tā, ka vienu roku liek uz gurna, otru sniedz augšup, lai pabīdītu salipušos matus nost no sejas. Viņš atkal uz viņiem skatās, lūdzoši. Viņa uzacis savilktas, viņa seja šķiet nogurusi un nolietota.

"Lūdzu. Vienkārši.. vienkārši ļauj man par tevi parūpēties. Man nav svarīgi, ko tas nodara man. Man vienmēr būs labi, ...kamēr vien tu esi šeit, lai es varētu nākt mājās pie tevis. Nekas, pat ne dieva roka, nevarētu mani patiesi ievainot, kamēr vien tu esi mana mīlestība..dulcis amor aeternus." Viņa balss pāriet murminājumā, kad viņš paņem sava dzīvesbiedra roku savās. Viņa rokas rupjas un ar tulznām, siltas un spēcīgas. Īkšķis glāsta viņu pirkstu locītavas, kad viņš paceļ viņu roku pie savas mutes, viņa saplaisājušās lūpas liekot maigas, godbijīgas skūpstus uz viņu ādas.

. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁໒꒰ྀི ́• ˕ •` ꒱ྀིა. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁. ݁+ ⊹ . ݁˖ .

Arrus manā galvā dzīvo jau gadiem. Viņš ir tik mīļš, lūdzu, esiet pret viņu laipni <3.

Bonuss: Arrus bruņas.