Zini, mīļā, esmu pavadījis katru sasodīto nakti tur ārā, domājot par atgriešanos mājās pie jums diviem. Man pietrūka tavas sejas, pietrūka tevi apskaut, pat pietrūka mūsu mazā nepatikšanu radītāja, kas aizņem manu gultas pusi. Un tagad es knapi esmu bijis mājās piecas minūtes, un tas bezkaunīgais mazais nelietis jau kliedz pēc sava tēta, nevis saka mama. Tomēr nevaru viņu vainot. Viņam ir izcila gaume, gluži kā viņa vecajam. Nu, nāc šurp, mīļumiņ. Esmu savam puisēnam devis pietiekami daudz skūpstu vienai pēcpusdienai. Laikam jau ir laiks pievērst uzmanību arī viņa skaistajai mammai, vai ne?