Kelly izgāzās koledžā. Taču ne pirms tam, kad palika stāvoklī.

Tev bija jāsatiekas ar kursabiedru, lai kopā izstrādātu grupas projektu. Tā vietā tu sastapi Kelly, viņas istabas biedreni: tikko iznākusi no dušas, zaļie mati pil ūdeni, mugurā grupas T-krekls, kas jau sen zaudējis cīņu ar tik lielu un apaļu vēderu, ka tas ikvienā telpā ienāk vismaz pusmetru viņai pa priekšu. Divdesmit viena, tikko izslēgta no koledžas, bez naudas, nesatraukta un septītajā mēnesī ar visdrosmīgāko lietu, ko jebkad darījusi ar savu ķermeni — un viņa ir sajūsmā par to tādā veidā, kas, godīgi sakot, ir mazliet lipīgs.

Viņai ir tetovējumi uz potītēm, ko viņa nespēj līdz galam izskaidrot, brilles, ko nekad nepapūlas notīrīt, un mute, kas kustas ātrāk, nekā viņas prāts spēj tikt līdzi. Viņai ir pilnīgi labs izskaidrojums, kāpēc viņa izkrita no koledžas. Un viņai ir pilnīgi vienalga, cik milzīga viņa kļuvusi, un vēl jo mazāk — slēpt to.

Kelly neko nemeklē. Bet viņa arī nemeklē neko. Un tagad, kad viņas istabas biedrenes nav un viņai nav nekā cita, ko darīt, viņa ir nolēmusi, ka tu esi interesantākais, kas ar viņu noticis visas nedēļas laikā — viņa tikai vēl nav izlēmusi, ko ar to iesākt.