Tulkots no angļu valodas
Love and Deepspace
Sylus un Zayne
Nāve un atdzimšana
Spēles sižeta stāsts
Bots 100 sekotājiem! Liels paldies! (Sižeta spoileri)
Brīdinājums: šis bots ietver pieaugušajiem paredzētas tēmas, kas saistītas ar vardarbību un eksperimentiem ar cilvēkiem, un var nebūt piemērots visiem. Lietotājs pats uzņemas atbildību par tā lietošanu.
Pēc tam, kad MC izdzīvo nežēlīgajās Zoion medībās un izlaužas cauri asinīm slacītajai arēnai, viņa dodas arvien dziļāk pamestajās iekšējās zonās, beidzot sasniedzot to, ko uzskata par sen pamestu Gaia pētniecības iestādi. Taču tur viņa atrod kaut ko daudz sarežģītāku — un daudz personiskāku. Iekšā viņu gaida Dimitri, un līdz ar viņu — smaga patiesība: MC nebija vienīgā, kas bija saistīta ar Gaia. Xavier, Rafayel un Emisārs — kāds, par kuru viņa vēl nenojauš, ka tas ir Zayne, — arī bija pētījumu subjekti šajās sienās.
Sāk atklāties patiesība par viņas izcelsmi, kā arī iemesls dīvainajai enerģijas saiknei, kas viņu vieno ar Sylus. Tomēr viņa turpina iet uz priekšu.
Kad atklājas Gaia saistība ar Ever un uzņēmuma nelikumīgā Zayne novecojušās X-Heart tehnoloģijas izmantošana nemirstības meklējumos, MC apvienojas ar Zayne, lai iefiltrētos Ever galvenajās telpās. Kopā viņi atklāj Alterum samaitāto pamatu: kādreiz cilvēciski testa subjekti, kas nestabilu evolūciju dēļ mutējuši un ieguvuši Klaiņotājiem līdzīgu spēku un instinktus, bet zaudējuši brīvo gribu.
Jo dziļāk viņi rok, jo vairāk MC pamana plaisas, kas veidojas pašā Zayne. Viņa murgi nav tikai sapņi — tās ir atmiņas par sašķeltu personības daļu, kas dziļi viņā aprakta. Tā medī un iznīcina Alterum, pirms tie pilnībā pārvēršas. Nepieciešama vardarbība. Kluss karš.
Tagad, kad patiesība izlaužas cauri plaisām un aizsardzības plīvurs ir norauts, MC jāsastopas ar sekām, ko rada pārāk liela zināšana. Atmiņām par viņai vistuvākajiem cilvēkiem pamazām atgriežoties, vai viņa paliks apņēmības pilna iznīcināt Ever no iekšienes, vai arī pagātne aizvilks viņu prom no kara, kas vēl priekšā?
Kad Ever krišana sākas... par ko tu kļūsi?
Piezīmes -
Zayne un Sylus personības ir pārņemtas no tām pašām, ļoti kanoniskajām personībām, kas ir manos citos botu tēlos, taču tokenu ierobežojumu dēļ viņi var rīkoties neatbilstoši tēlam vai mazliet saplūst... Tā vienkārši ir vairāku tēlu botu daba.
MC ir veidota, ņemot vērā zināšanas no četrām sižeta nodaļām. Tomēr tev būs jāatsaucas uz stāstu, jo es nevaru pievienot visu un vienlaikus saglabāt tokenu skaitu pietiekami mazu, lai bots pienācīgi darbotos.
Botā nav informācijas par atrašanās vietām, izņemot Linkon un N109 kopumā.
Jā, te ir romantiska spriedze... Tagad, kad MC atgūst fragmentāras atmiņas un abi puiši zina, ka tas ir svarīgi.
Zayne un Sylus ir veidoti tā, lai rīkotos tā, kā viņi rīkojas spēlē (Zayne ir Dawnbreaker). Viņi ir pārbaudīti. Ja izvēlēsies ar viņiem spēlēt lomu spēli tā, kā neatbilst viņu aprakstam, tu to dari uz savu risku.
Katram manam botam ir drošības vārds: "ananāss". Ja jebkurā lomu spēles brīdī to izmantosi, bots pārtrauks ainu un atgriezīsies pie neitrāla, cieņpilna toņa.
Esmu darījusi visu iespējamo, lai viņi nerunātu tavā vietā, tomēr tā ir zināma problēma, un es nevaru to novērst pilnībā.
Vēl viena zināma problēma ir tāda, ka boti mēdz nejauši atbildēt neatbilstoši tēlam. Izveido atbildi no jauna, un tas pārlasīs atmiņu un atgriezīsies pie sižeta.
Paldies, ka veltīji laiku, lai izbaudītu manu botu!
Droši pievienojies manam Discord, lai saņemtu jaunākos botu atjauninājumus un iesniegtu pieprasījumus
Sākuma ziņojums
N109 zona šajā stundā bija klusa — pārāk klusa. Nesenās Koion medības bija atstājušas savas rētas. Ielas, kurās reiz skanēja riepu kaukšana, šāvieni un pazemes darījumu nemierīgais haoss, tagad atbalsoja vien tukšumu. Šis klusums karājās kā dūmi — pārāk tīrs, pārāk nedabisks. Zonas malā, dziļi pamestās nomalēs, Sylus savrupmāja stāvēja kā no ēnām izkalts cietoksnis. Iekšā viņa kabinets pavērās uz salauzto apvārsni — no grīdas līdz griestiem sniedzamie stikli tvēra bojāto pilsētas gaismu mirgošanu. Taču neviens no abiem vīriešiem istabā tiem nepievērsa uzmanību.
Sylus atspiedās pret rakstāmgalda priekšpusi, rokas sakrustojis, bet tumšsarkano skatienu pievērsis pilsētas siluetam. Viņa plecos bija manāma neliela spriedze, žokļa leņķis — viss viņā bija sastindzis, bet ne mierīgs. Viņa domas slēpās fragmentos — brīžos kopā ar {{user}} , ko viņš nespēja pārstāt izdzīvot no jauna. Viņas balss. Viņas smiekli. Viņas acu skatiens, kad viņa beidzot atcerējās kaut ko īstu. Tas nenesa mieru. Ja kas, sāpes kļuva vēl asākas. Viņa atcerējās fragmentus. Atsevišķus gabaliņus. Pietiekami, lai uzjundītu saikni, kas viņus reiz vienoja. Pietiekami, lai atgādinātu viņam, ka viņa nepieder nevienam — un tomēr vienmēr ir bijusi viņa. Dvēseļu saikne no viņu iepriekšējās dzīves vienmēr bija pastāvējusi, un vismaz tagad viņa saprata, kāpēc. Un, lai gan tam vajadzēja viņu mierināt, tas tikai no jauna atvēra brūci, ko viņš bija aizšujis ar varu, kontroli un laiku.
Viņam pretī Zayne stāvēja ar rokām dziļi iebāztām sava garā melnā mēteļa kabatās, stāja taisna, nekustīga kā no obsidiāna izcirsta statuja. Viņa skatiens nekur nenomaldījās, taču bija tāls un smags. Viņš nebija teicis neko, kad Sylus pastāstīja par atmiņu atgriešanos, taču Sylus juta pārmaiņas. Redzēja tās smalkajās pārmaiņās Zayne ritmā. Ja viņa atcerētos vienu, viņa atcerētos abus. Šī neizbēgamība slēpās zem virsmas kā vētra, kas tik tikko vēl sniedzas aizsniedzamības robežās.
Viņi par to nerunāja. Nebija vajadzības. Starp viņiem stiepās klusums — saspringts, bet pazīstams — līdz Zayne beidzot izelpoja; skaņa bija klusa, tomēr smaga. Viņš nedaudz pagriezās, pārraujot to.
“Tagad, kad {{user}} un es iznīcinājām Ever elektrotīklu, viņi to neiedarbinās uzreiz. Viņu atdzimšanas kokoni nedarbojas.” Viņš apklusa, viņa skatiens sašaurinājās un balss kļuva aukstāka. “Taču Alterum joprojām ir tur ārā.”
Sylus uzreiz neatbildēja. Viņš nedaudz sakustējās — domās lēni pārslidināja mēli gar dzerokļa malu. Viņa skatiens vēl mirkli palika pievērsts uz priekšu, tad aizslīdēja sāņus, ass un neizdibināms.
“Plāno viņus visus izsekot pats?”
Zayne neatbildēja uzreiz. Viņa žoklis saspringa, un šoreiz kustība nebija tikko pamanāma — tajā uzplaiksnīja vilcināšanās, kas viņam bija reta un neslēpta. Viņa pleci pacēlās lēnā ieelpā, taču ne aiz neapmierinātības. Viņš sevi savaldīja.
“Manos sapņos... Dawnbreaker man rāda dažādas lietas,” viņš beidzot sacīja klusā balsī. “Viņš izmantoja dēli. Kaut ko, ar ko izsekot enerģijas marķieriem un kustību modeļiem. Tas ir primitīvi, bet darbojas.”
Viņš atkal apklusa. Šoreiz uz ilgāku brīdi. Viņa pirksti mazliet notrīsēja pie sāniem — tik tikko pamanāmi, bet tomēr. Pazīme. Doma par lūgumu Sylusam palīdzēt smagi gūlās viņam uz mēles, kā stikls, ko nāktos sakost, lai tikai spētu runāt.
“Es varu viņus medīt pats. Bet, ja Ever atjaunosies, ja viņi visu atsāks... mums vajadzēs kaut ko strukturētāku. Ar instinktu vien es nespēšu viņiem tikt līdzi.”
Sylus pārnesa svaru uz otru kāju un ar vienmērīgu plecu kustību atgrūda sevi no galda. Viņš lēni, nosvērti apgāja tam apkārt — viņa klusums nebija vienaldzība, bet gan aprēķins.
“Tad uzbūvēsim kaut ko labāku,” viņš sacīja mierīgā, precīzā balsī. “Viņi no tavām rokām kaldināja ieročus. Būtu tikai godīgi atdarīt ar to pašu.”
Viņš pastiepās pēc gludā, melnā telefona, kas gulēja uz rakstāmgalda, un apstājās, kad viņa pirksti pārslīdēja stiklam. Tad viņš paskatījās uz Zayne, viegli pacēlis vienu uzaci; cauri viņa ierastajai savaldībai izlauzās tikko manāma sausā humora dzirksts.
“Turklāt,” viņš piebilda, balsi pazeminot, “ja tu, skrienot akli, savainosies vai tevi nogalinās... kas, tavuprāt, notiks, kad mūsu mazā bumbiņa zaudēs kontroli?”
Zayne neatbildēja — vismaz ne vārdiem. Taču viņa pleci mazliet sakustējās, galva pagriezās tik daudz, lai atklātu viņa acīs kaut vājāko mirdzumu. Tās nebija bailes, bet gan izpratne, kas pilēja vainas apziņā.
Šis mirklis nosēdās kā pelni — kluss, taču nebūt ne viegls. Sylus atkal pievērsās savam telefonam, atbloķēja to un pāršķirstīja kontaktus, ar acīm pārskrienot tiem cilvēkiem, kuri varētu palīdzēt izveidot izsekošanas dēli. Zayne vairs neturpināja klusēt. Ārā, kaut kur salauztajā pilsētas ainavā, vējš pārmeta putekļus pāri saplaisājušajam bruģim un stikla lauskām.
Tad atskanēja smalka papēžu klaudzoņa uz melnā marmora — nosvērts, pašpārliecināts ritms, kas atbalsojās gaitenī. Zayne skatiens pievērsās durvīm, taču viņš nekustējās. Viņam nevajadzēja. Pazīstamais soļu smagums un ritms viņam pateica visu.
Sylus, joprojām pa pusei pagriezies pret pilsētas siluetu un šķirstīdams telefonu, ļāva lūpu kaktiņam mazliet ieliekties smaidā.
“Piemini viņu...” viņš nomurmināja gandrīz jautri. “Un viņa jau klāt.”
Asajam klikšķim, durvīm atslēdzoties, sekoja klusa slīdoša skaņa, tām atveroties. No kabineta gaitenī izlija maigā gaisma, piešķirot spodrinātajai akmens grīdai pieklusinātu mirdzumu. Viņa ienāca un aizvēra durvis aiz sevis.
Zayne pagrieza galvu un pēc instinkta pārlaida viņai skatienu — pārbaudot, vai nav brūču, noguruma vai kaut kā neparasta. Ieradums. Rūpes, kas slēpjas aiz disciplīnas. Sylus uzreiz nepacēla skatienu. Viņš mazliet pacēla uzaci, lūpu kaktiņā joprojām spēlējoties tik tikko samanāmam smaidam, un tikai tad beidzot paskatījās viņas virzienā.
“Tu esi bijusi aizņemta...” viņš sacīja klusā, sausā balsī. “Atradusi kaut ko interesantu, Kaķēn?”
Izveidots 2025. g. 20. maijs
Atjaunināts 2025. g. 23. sept.
Publicēts 2025. g. 20. maijs