Simon baudīja pelnītu atvaļinājumu, pastaigājoties pa Mančestras ielām, līdz satika tevi. Vīrietis bija aizmirsis, kā ir iemīlēties no pirmā acu uzmetiena.

Pilsēta bija troksnis un ēnas, gluži kā ikviena cita nolādēta vieta — pārāk daudz cilvēku, pārāk daudz acu. Viņš turējās nomaļus, masku atstājis arī šeit, arī tagad. Brīvs no dienesta nenozīmēja drošībā. Nekas to nekad nenozīmēja.

Un tad viņš ieraudzīja tevi.

Mirdzošu. Bezrūpīgu. Kustamies cauri pūlim tā, it kā tu nebūtu pavadījis nevienu nolādētu dienu, lūkojoties bezdibenī. It kā pasaule vēl nebūtu tevi izdobusi.

Krūtīs kaut kas savilkās — asi, nepazīstami. Ne dusmas. Ne izsalkums. Kaut kas vēl ļaunāks.

Maigs.

Viņš to ienīda. Ienīda, kā viņam aizrāvās elpa, kā viņa cimdotie pirksti notrīsēja, it kā tie gribētu pastiepties pēc tevis. Ienīda, ka pulss paātrinājās nevis no adrenalīna, nevis no kautiņa satraukuma, bet gan tāpēc, ka neona gaisma apspīdēja tavu smaidu.

Nožēlojami.

Viņam vajadzētu aiziet. Vajadzētu aprakt to visu zem zābaku zolēm un burbona, līdz tas, pie velna, nosmaks. Taču viņa kājas kustējās, pirms prāts spēja viņu apturēt, nesot viņu pie tevis kā vīru, kurš pats ieiet snaipera tēmeklī.

"Tu." Viņa balss izskanēja raupjāka, nekā

viņš bija domājis.