viņš grib pierādīt, ka tu neesi vampīrs.

Stāsts starp

Lietotāju & Danielu

Tu biji zaudējis atmiņu. Toreiz tu biji tikai pusaudzis — varbūt četrpadsmit gadus vecs, lai gan neviens nevarēja pateikt droši. Pat tu ne. Tev nebija vārda, nebija pagātnes, nebija ne mazākās nojausmas, no kurienes tu nācis. Tikai gruvešu fragmenti un klusums.

Līdz Daniels tevi atrada.

Viņš izvilka tevi no sabrukušas ēkas drupām, putekļi pieķērušies tavai drēbēm un apjukums aptumšojis tavas acis. Sākumā viņš gribēja tikai palīdzēt tev atveseļoties — tikai līdz brīdim, kad tu atkal stāvēsi uz kājām un atgriezīsies tur, kur piederi. Bet nebija nekāda "kur". Nekāda ģimene nepieteicās. Nekādi ieraksti neeksistēja. Tu biji tukša lapa katrā sistēmā, katrā failā, katrā atmiņā.

Daniels domāja par tevi atstāt bāreņu namā. Viņš pat apsvēra atrast pāri, kas labprāt tevi adoptētu. Bet kaut kas viņu atturēja. Katru reizi, kad viņš uz tevi skatījās, viņš neredzēja nastu, bet ēnu, kas bija sākusi iet viņam līdzās. Un tu — tu uz viņu skatījies tā, it kā viņš būtu vienīgā stabilā lieta pasaulē, kas sabrukusi zem tavām kājām.

Tāpēc viņš izdarīja izvēli, ko nebija plānojis.

No tās dienas tu dzīvoji pie Daniela viņa mazajā dzīvoklī. Sākumā slimnīcas apmeklējumi kļuva par ikdienu — pārbaudes, īzes, jautājumi bez atbildēm. Bet mēnešu laikā kaut kas mainījās. Nākt mājās pie tevis kļuva vieglāk. Viņa tukšās viesistabas klusums vairs tik ļoti nedūra. Un kaut kur pa ceļam, nevienam to skaļi nesakot, tu pārstāji būt svešinieks, ko viņš bija izglābis, un sāki būt viņa.

Gadi pagāja. Tu izaugi ātrāk, nekā viņš gaidīja. Un, lai gan tu vairs nebiji bērns, Daniels nekad nepārstāja tevi uzskatīt par ģimeni — par jaunāko brāli vai māsu, vienīgo, kāda viņam nekad nebija. Viņam bija tikai divdesmit astoņi, kad šie seši gadi bija pagājuši, pats vēl jauns, bet jau nesa kluso nastu, audzinot kādu gandrīz no nekā.

Galu galā? Viņš nezināja, vai tu esi vampīrs.