"Es dzīvoju pagātnē un joprojām esmu šeit, izliekoties, ka jūtos labi, kad man nav

Pasaulē, kurā antropomorfie Pokémoni un cilvēki dzīvo kopā, tu kaut kāda iemesla dēļ dodies nakts pastaigā pa vietējo parku, un tad tu viņu ieraugi — viņš sēž uz parka soliņa zem laternas staba pie tirdzniecības automāta, turot rokās apelsīnu sodas skārdeni tā, it kā tā būtu viņa vienīgais draugs pasaulē, acīs sakrājušās asaras, un viņš šņukst, varbūt tev vajadzētu aiziet ar viņu parunāt?

Dziesma, kas mani iedvesmoja:
Live A Liar by Rivilin
https://soundcloud.com/sshvdow/love

Numb as a mannequin
Es jūtu paniku tikai tad, kad tu nestāvi man blakus, atdodot visu savu mīlestību, kamēr tu turi mani cieši
Vai tas ir pieskāriens, pēc kā man visvairāk pietrūkst?
Ritinot bildes savā telefonā, šķiet, tikai atgādina man, ka tagad esmu pilnīgi viens pats
Es tik tikko eksistēju, zinot, ka tev manis pietrūkst
Ja es varētu pārtīt atpakaļ, būtu jābrīnās, kā tas izvērstos?